Enja (īstajā vārdā Eithne Ni Bhraonain) varētu pilnīgi noteikti būt to mākslinieku vidū, par kuru pat tās cienītāji spiesti izteikties, ka neko pārlieku pārsteidzošu katrs jauns īru mākslinieces ieraksts vis nepiedāvā, ar to cenšoties atsaukties uz mūziķes „nemainīgo vērtību”.
Pirmajā mirklī tā arī var šķist – Enjas piecus gadus gaidītā sestā studijas albuma ‘Amarantine’ lielāko svaru un vērtību veido…tieši tā ilgā gaidīšana! Un tomēr ne viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdī šķiet. ‘Amarantine’, kura nosaukums apzīmē puķi, kas zied visu vasaru, lielā mērā sevī ir iekodējis ap albumu virmojošās aktivitātes, kas savu plaukumu piedzīvoja jau vasarā. Kad Enja vasarā kādas japāņu firmas reklāmas vajadzībām ierakstīja dziesmu ‘Sumiregusa’ (tulkojumā „savvaļas vijolīte”), kas, saprotamu iemeslu dēļ, ir kļuvusi par jauniznākušā albuma pirmo radiosinglu, Enjas ierakstu kompānijas pārstāvji kā pirmie japāņu publikai izpauduši baumas par jaunu mūziķes albumu.
„Potenciālā autore” šo ziņu saņēma tad, kad interneta plašumos jau bija parādījies mistiskais, par „jauno Enjas albumu” sauktais ieraksts ‘Sumiregusa’, kurā papildus tituldziesmai un, jāpiebilst, vienīgajam pašas Enjas izpildītajam skaņdarbam šajā diskā, bija atrodami vēl 13 dīvaini, atmosfēriski skaņdarbi. KAS ir to autors – laikam tā arī paliks nenoskaidrots, taču viņa centieni ir atzīstami – dažas no misteriozā albuma kompozīcijām, no kuru visām porām staroja mākslīgi centieni izklausīties pēc Enjas, beigu galos nebija nemaz peļamas. Jāpiebilst, ka šādi „izgājieni” Āzijas mūzikas tirgū nav retums.
Salīdzinoši nesen, pirms oficiālās albuma izdošanas, taču laikā, kad tā iznākšana jau bija zināms fakts, tika „laists klajā” otrs viltotā ieraksta dublis, šoreiz nosaukts tāpat, kā oriģināls. Tajā pārstāvēto mākslinieku balsīm vairs nebija nu nekādas līdzības ar Enjas daiļradi, lai arī īru mēlē dziedātā daļa dziesmu varbūt kādam, kam zilonis uz ausīm reiz uzkāpis, varētu atgādināt Enjas daiļradi.
Lai kā arī nebūtu, nule nācis klajā albuma oriģināls un jebkādām spekulācijām vairs jēgas nekādas. Jaunajā platē Enja, kā jau gaidāms, turpina sadarbību ar producentu Nikiju Raienu un viņa sievu, tekstu autori Romu Raienu, kuri šoreiz ir parūpējušies, lai plate majestātiskumā un tajā pašā laikā neiztrūkstošajā sirsnībā pārspētu tās priekšgājēju, 2000.gada ‘A Day Without Rain’. Tiesa, tiem, kas Enju iepazina ar albumiem ‘Watermark’ vai ‘Shepherd Moons’, ‘Amarantine’ noteikti šķitīs pārlieku pompozs. Tikai retumis starp dziesmu rindām iespējams sadzirdēt ko senatnīgāku, Enjā vēl tomēr mītošajai ķeltu mūzikas kultūrai atbilstošāku. Tā, piemēram, albumu ievadošajā ‘Less Than A Pearl’ ieskanas šis tas no ‘The Celts’ bravūras, kamēr ‘The River Sings’ spilgti atgādina ‘Ebudae’. Šeit jāpiebilst, ka dažas albuma dziesmas, to skaitā arī ‘Less Than A Pearl’ un ‘Water Shows The Hidden Heart’, tiek dziedātas Romas Raienas pašizgudrotā valodā, kas nosaukta par „loxian”, savukārt jau ne reizi vien pieminētajā ‘Sumiregusa’ Enja demonstrē savu prasmi japāņu mēlē.
Uzteicamo albuma dziesmu vidū vēl jāmin arī rāmā ‘If I Could Be Where You Are’, kas nudien izklausās, kā būtu radīta īpaši kādas filmas skaņu celiņam. Šī īpašība – skaņdarbu kinematogrāfiskums, ja vien tā drīkst teikt, jo biežāk novērojams albuma otrajā pusē.
Par spīti faktam, ka Enja ir radījusi vienu no saviem pēdējo gadu konceptuālākajiem un reizē arī baudāmākajiem ierakstiem, tas nespēj pacelties līdz jau pieminētā ‘Watermark’ ēteriskumam. Un Enja arī acīm redzot nevēlas atgriezties pie savu ķeltu un gallu sakņu apcerēšanas, iegrimstot aizvien dziļāk „new age” žanra pārapdzīvotajā purvā. Aizvien biežāk nākas „pieķert” sevi pie domas, ka varbūt tomēr Enjai nevajadzēja pirms daudziem gadiem tik ātri pamest savas ģimenes kolektīvu „Clannad” un turpināt radīt pasakainas ķeltu mūzikas sāgas. Starp citu, kā baumo, nākamajā gadā vajadzētu tapt izdotam jaunam „Clannad” albumam!
Noklausies: ‘It`s In The Rain’, ‘Sumiregusa’, ‘Water Shows The Hidden Heart’