Liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka joprojām – teju 40 gadus pēc savas rašanās un līdz ar to izsauktās elektroniskās mūzikas revolūcijas Eiropā, vācu izcelsmes kolektīvs „Tangerine Dream” joprojām turpina izdot ierakstus un „kavēties atmiņās” par laiku, kad elektroniskā mūzika izklausījās pilnīgi citādāk nekā mūsdienās.

Bez liekām reklāmām, esot nopērkams tikai pāris Vācijas interneta lielveikalos, grupas „Tangerine Dream”, šķiet, kāds pēc skaita aptuveni 30 albums ‘Jeanne D`Arc’ piedāvā izteikti atmosfērisku, retrospektīvu un brīžiem pat ļoti skumju skatu grupas pagātnes labākajos mirkļos. Nepārprotiet, šī nav ne labāko dziesmu izlase, ne arī agrāk neizdotu skaņdarbu apkopojums – tas ir jauns albums, taču tajā dzirdamas gan iezīmes no grupas slavenā 1974.gada albuma ‘Phaedra’ (albumu ievadošā, 12 minūšu ilgā kompozīcija ‘La Vision’ ir spilgtākais piemērs), gan arī vēlāku gadu ‘Le Parc’ (jo īpaši ‘Le Combat des Epees’) un ‘Tyranny Of Beauty’.

Saprotams, „Tangerine Dream” gadījumā būtu lieki analizēt jebkādas jaunāku laiku ietekmes mūziķu daiļradē – tā vien šķiet, ka grupa cenšas pēc iespējas ignorēt modernās pasaules „labumus” un savā nodabā piekopj visai askētisku dzīves veidu, cenšoties mūzikas jēdzienu paturēt prātā tādu, kāds tas bija septiņdesmito gadu vidusdaļā – pilns cerības un emociju. Tā arī ‘Jeanne D`Arc’ vienam kļūs par ideālo „lifta mūziku”, citam savukārt liks parakties dziļāk savā mūzikas ierakstu plauktā un pameklēt kādu nedaudz enerģētiskāko „Can” vai „Amon Düll” ierakstu, lai pēc depresīvā ‘Jeanne D`Arc’ „uzdabūtu” sevi atpakaļ uz ceļa un neieslīgtu sezonālā depresijā.

Taču, pabeidzot par albumu, grupa šeit ir mīklainā kārtā ļoti meistarīgi mēģinājusi izvairīties no jau senajiem (grupas pēdējās divās desmitgadēs izdotajiem albumiem jo īpaši adresētajiem) komentāriem par slīkšanu atkārtošanās purvā. Protams, ne pilnībā – ko gan var gaidīt no grupas, kurai savā nodabā teju vai ik gadu atrodas „ko teikt” jauna albuma izskatā. Taču jāpiekrīt – ja runājam par elektroniskās mūzikas pirmsākumiem un Žana Mišela Žāra mūždien piesauktajam šī žanra pioniera godam, tad, atšķirībā no dižā franča, kurš pat savā pēdējā – 2004.gadā klajā nākušajā ierakstā ‘Aero’ nespēja atturēties izmantot mūžsenus semplus no 1977.gadā izdotās mūziķa debijas, tā rezultātā pārsteidzot vienīgi ar novitātēm formā, nevis saturā, tad „Tangerine Dream” savā jaunākajā albumā, tehniski stagnējot, ir radījuši saturiski aizraujošu, lai arī atmiņām cauraustu skanējumu. Taču katram jau savs.

Noklausies:

‘La Solitude dans l’Espoir’
[audio:TangerineDream_LaSolitudeDansLEspoir.mp3]

‘Le Combat des Epees’
[audio:TangerineDream_LeCombatDesEpees.mp3]