Kurš teica, ka triphops ir miris?

Visupirms jau jāatzīstas, ka neviens no kvarteta “Brasilian Girls” dalībniekiem nenāk no Brazīlijas un vēl jo vairāk – tikai viena no viņiem ir sieviete. Taču, kliedējot bažas par vēl kādu iespējamu “mānīšanos”, albuma nosaukuma kontekstā iespējami radušās ilūzijas par šo kā multinacionālās četrotnes (dziedātāja un grupas simboliskais “mugurkauls” – Sabīna Ščuba ir no Romas, taustiņinstrumentālists Didī Gūtmans ir no Buenosairesas, basists Džesse Mērfijs ir kalifornietis, savukārt bundzinieks Ārons Džonstons nāk no Kanzasas) pirmo plati ir pamatotas – “brazīļu meitenes” 2005.gada sākumā ar paštitulēto ierakstu debitējušas mūzikas ierakstu izdevniecības “The Verve” paspārnē.

Jāsecina, ka triphops ir visai virspusējs mēģinājums trāpīgi raksturot to audiālo rasolu, kuru savas 53 minūšu ilgās debijas plates 12 kompozīcijās piedāvā “Brazilian Girls”, savā daiļradē mijot pa druskai no bossanovas, regeja, džeza un elektronikas. Vienā teikumā pieminēt reizē Astrudu Žilbertū (‘Lazy Lover’), Treisiju Tornu (‘Don`t Stop’) un Bobu Mārliju (‘Pussy’) izklausās neprātīgi, bet, acīm redzami, ‘Brazilian Girls’ IR ļoti neprātīgs ieraksts. Spilgtākais piemērs ir grupas soliste Sabīna un viņas ne vairāk un ne mazāk kā piecu valodu zināšanas, kā rezultātā albumā atrodamas dziesmas gan angļu, gan arī vācu, franču un spāņu mēlē. Un tomēr, par spīti no visa iepriekš minētā izrietošajam diska “audiomikslim”, albums apbrīnojami harmoniski sevī satilpina gan drum&bass, gan arī sambas cauraustu, gaumīgu popmūziku, nepretendējot, taču lepni paceltu galvu paceļoties pāri “lifta mūzikas” kategorijai.

Noklausies: ‘Homme’, ‘Don`t Stop’, ‘Pussy’