Marks Ovens, par spīti savam vecumam (31 gads), vēl joprojām atgādina mazu, naivu puišeli, gluži kā “Take That” laikos, lai gan viņa mūzika runā citu valodu.
Tomēr, ja pēc pirmā acu uzmetiena no zilacainā puiša, šķiet, neko dižu sagaidīt nav iespējams, tad ir vērts noklausīties Marka nu jau otro soloalbumu ‘In Your Own Time’, lai mainītu savu viedokli.
Marka karjeru 1991.gadā aizsāka vispasaules mega-popgrupas – kvarteta “Take That” izveidošanās, kuras laikā pie popmūzikas pasaules debesu horizonta dzima arī tādas nu jau sevi vairākkārt pierādījušas vērtības kā Robijs Viljamss vai Garijs Bārlovs. Tiesa, 1996.gadā Marks izlemj doties savu ceļu un dodas pasaulē “laimi meklēt” jeb vienkāršāk – uzsāk solokarjeru. Uz pirmo tās augli nav ilgi jāgaida – tai pat gadā pasaulē tiek laists pirmais Marka Ovena soloalbums ar izteiksmīgo nosaukumu ‘Green Man’ (šajā laikā ļoti populāras ir baumas par Marka zaļo acu krāsu, kā arī seksuālo orientāciju), kas gan cieš finansiālu fiasko un tiek pārdots nieka miljons eksemplāros.
Ja ‘Green Man’ galvenokārt sasniedz tikai “Take That” laikā izveidojušās auditorijas ausis, tad pēc astoņu gadu klusēšanas perioda izdotais turpinājums – otrais dziedātāja disks ‘In Your Own Time’ liek cerēt uz nedaudz nopietnāku atsaucību no mūzikas patērētāju puses. Disks iesākas ar jaunāko Marka radiohītu – skaņdarbu ‘Four Minute Warning’, kas jau paspējis krustu šķērsu izskanēt dažādās Latvijas radiostacijās, gan negūstot vērā ņemamus panākumus. Laikam jau vidusmēra klausītājs, kas daudz maz atminas “Take That” slavas laikus, nespēj noticēt tam, ka no šķelmīgā Marka Ovena ir iespējams ko vērā ņemamu sagaidīt. Albuma dziesmās jūtams neliels vēsums no Marka puses, ko varētu raksturot kā trakajā jaunībā “izšautu pulveri” vai arī centienus mākslīgi ģenerēt savas mūzikas intelekta līmeni. Lai gan par pārējām diska dziesmām ir grūti kaut ko oriģinālu pateikt (tik vienādas tās ir), ausīs iekrita dziesmas ‘Close To The Edge’, kas atrodama albuma vidusdaļā, nepārprotamā līdzība ar šī gada Eirovīzijas dziesmu festivāla Islandes pārstāves Brigitas Haukdālas izpildīto ‘Tell Me Everything’. Viņa palika astotā, vai Marks, izpildīdams tikpat saldsērīgi lipīgas dziesmiņas, spēs uzrādīt augstāku “sales-rate”?
Kopumā albums atgādina agrīnu Braiena Molko vai Toma Petija ierakstu saplūdi ar ziemeļnieciski optimistiskajiem “JJ72”, taču, abstrahējoties no sarežģītiem salīdzinājumiem, ikvienam savam klausītājam garantē nedaudz vairāk par četrdesmit minūtēm kvalitatīva britpopa. Un ja Marks Ovens vēl joprojām (savā vecumā!) netēlotu mazu, sakautrējušos puišeli, bet gan sāktu uzvesties nedaudz bezkaunīgāk (lasi: pasaulslavenam mūziķim piedienīgāk) un “taisīt šovu” tā, kā to pašlaik dara viņa vecais, labais “čoms” Robijs, tad zvaigžņu pasaule šobrīd sāktu šķobīties.