„Pateicoties” savam izdošanas datumam, albums gan nonācis negribētā jaunās „Coldplay” plates paēnā, taču klausītājiem, kas sava mūzikas ierakstu plaukta saturu neizraugās, balstoties uz mūzikas ierakstu veikalu „top sellers” sarakstiem, tam nevajadzētu traucēt, jo īpaši ņemot vērā ‘Get Behind Me Satan’ pretenzijas uz „The White Stripes” visneraksturīgākā un vienlaikus, iespējams, arī interesantākā albuma titulu.

„Balto strīpu” piektajā studijas ierakstā Mega un Džeks Vaiti pēc divu gadu pārtraukuma (kopš kā kritiķu, tā fanu ļoti augstu vērtētā ‘Elephant’ izdošanas) atgriežas diezgan negaidītā ampluā. ‘Get Behind Me Satan’ pirmais skaņdarbs un arī pirmais singls – ‘Blue Orchid’, pretēji baumotajam, piesola ļoti tipisku, „vaitstraipiem” raksturīgu diskoroka skanējumu, atgādinot kaut ko no ‘Seven Nation Army’ stilistikas. Tajā pašā laikā jau nākamais albuma skaņdarbs – askētiskais ‘The Nurse’ piedāvā pilnīgi citādas vēsmas, kur centrālo lomu vairs nespēlē Džeka fūzētā ģitāra un Megas „ārdošās” bungu partijas, bet gan marimbas spēle, ko brīžiem papildina klavieru treļļi un griezīgi pārtrauc spazmatiskas ģitāru un bungu sinkopes. Tikpat pēkšņi kā sācies, ‘The Nurse’ pāraug, šķiet, albuma visraksturīgākajā skaņdarbā ‘My Doorbell’, kurā, kā jau albuma lielākajā daļā, izmantoto instrumentu sarakstā iekļaujamas bungas, šeikeris un klavieres (Džeka raksturīgo ģitārspēli iespējams sastapt vien četrās diska dziesmās – ‘Blue Orchid’, ‘Little Ghost’, ‘Instinct Blues’ un ‘Red Rain’).

Citu albuma pērļu vidū noteikti ir jāpiemin Megas Vaitas 34 sekunžu ilgā vokālā reminiscence skaņdarbā ‘Passive Manipulation’ („(..)you need to know the difference between a father and a lover”), kā arī izteiktās kantrī-noskaņās veidotais ‘Little Ghost’, kura bandžo partijas un lecīgais ritms, visai attāli gan, taču tomēr atmiņā atsauc Džeka Vaita sadarbību ar senu dienu ASV kantrīzvaigzni Loretu Linnu, kas rezultējās vienā no pagājušā gada aizraujošākajiem albumiem ‘Van Lear Rose’. Taču gluži vai par spīti albuma saturiskajai dažādībai, kurā sastopas kantrī ar blūzu (‘Instinct Blues’), tradicionāls roks (‘Red Rain’ – ne mazākās saistības ar Pītera Geibriela šāda paša nosaukuma skaņdarbu) ar patētiskām balādēm (‘I’m Lonely’), tieši šajā daudzveidībā atrodama liela daļa ieraksta burvības. Albums, kurš tapis galvu reibinošās 14 dienās, pavisam noteikti prasīs vairāk laika tā klausītājiem, lai saprastu savu nostāju ‘Get Behind Me Satan’ jautājumā un, iespējams, liks vilties dažiem Detroitas „visieperošākās” apvienības faniem, taču kamēr ikviens „The White Stripes” muzikāls eksperiments izklausās pēc apvērsuma mūzikas pasaulē, tikmēr nav pamata uztraukumam.

Noklausies:

‘The Nurse’
[audio:TheWhiteStripes_TheNurse.mp3]

‘My Doorbell’
[audio:TheWhiteStripes_MyDoorbell.mp3]

‘I’m Lonely’
[audio:TheWhiteStripes_ImLonely.mp3]