20 gadus vecs meitietis – soul/jazz žanrā muzicējoša dziedātāja, kura pagājušajā gadā ieguva pirmo “Brit Awards Critics’ Choice” balvu, savukārt janvāra sākumā tieši Adele tika nosaukta par ikgadējās britu mūzikas ekspertu aptaujas “Sound of 2008” uzvarētāju. Citiem vārdiem sakot – Adelei šogad būtu jākļūst par kaut ko līdzīgu tam, kas Mika bija pagājušogad vai Korinna Beilija Reja vēl gadu iepriekš. Vai 50 Cent 2003.gadā. Man jāatbild – ir vai nav tam taustāms pamats?

Atbildu – ir. Bet ir daži nozīmīgi “bet”.

Protams, Adele nav nekāda veida muzikāls pionieris, jo viss šeit dzirdamais, vadoties pēc katra paša muzikālās izglītotības līmeņa un gaumes, ir salasāms dažadu citu dāmu daiļradē, sākot ar Feistu vai Eimiju Vainhausu un beidzot ar Džilu Skotu vai pat Etu Džeimsu. Galu galā tā pati pieminētā Korinna Beilija Reja parādīja, ka ar šķietami naivu, vienkāršu, vieglos retro toņos veidotu soulmūziku mūsdienās var izsisties, taču tur tas parasti arī apstājas. Tiesa, tur nav vainīga mūzika vai tās kvalitātes, bet gan “straujās” sabiedrības nerimstošā kāre pēc kaut kā jauna, nebijuša, kaut kā tāda, ko varētu kaut vai tikai uz brīdi nosaukt par “next big thing”.

[youtube qz7vGW2_5c0 nolink]

Adeles debijas albums ’19’ ir spilgts šāda tipa ieraksta piemērs, ar vienu vienīgo centrālo problēmu – nespēja izšķirties “quo vadis?”, kurp iet un kādam būt. Rezultāts ir izteikti divējāds albums, kur nelielu, taču kā likums skaļāko daļu satura nekautrējoties jānosauc par nodevu biznesam – te ir gan albuma aktuālais hits ‘Chasing Pavements’ (skat.video), gan vēl daži tikpat auksti un bezpersoniski skaņdarbi – savukārt pārējā plates daļa liek pat mirkļiem vaicāt, vai visas šīs dziesmas ir radījis viens un tas pats mūziķis. Tā, piemēram, es patiešām nevaru pastāstīt, kāpēc klausoties albuma pēdējo – klavieru arpēdžiju caurvīto dziesmu ‘Hometown Glory’, kurā tā vien roka prasās uzsvērt acīm redzamo līdzību ar “Amēlijas” skaņu celiņu, acis nespēj palikt sausas un sirdī kaut kas notrīs. Un mirkli vēlāk, atkal atgriežoties pie albuma pirmās – hitu daļas, šī sajūta tiek brutāli aizslaucīta prom no maniem apziņu apcirkņiem. Plates labākajiem mirkļiem dunot ausīs, tādi “teorētiski” skaisti un izjusti opusi kā balāde ‘Make You Feel My Love’ liek runāt par Adeli kā “vēl vienu” kaut ko – Noru Džonsu, Keitiju Meluā vai dajebko citu. Bet katrā ziņā kaut ko atkārtojamu un pārejošu.

Iespējams, tieši šī iemesla dēļ kritiķi nelabprāt prognozē šai jaunajai lēdijai satriecošus panākumus – jo viņi šaubās. Tāpat kā pati Adele. Gaisā virmo tikai viens liels “BET” – atziņa, ka šim meitietim IR varēšana un IR oriģināls skatījums uz mūziku. Taču viņa to atļaujas atklāt tikai retās albuma epizodēs. Toties kādas tās ir… Kaut vai liegais albuma ievads ‘Daydreams’ ar stipri elementāru akustiskās ģitāras strinkšķināšanu un fantastiski jaudīgo Adeles vokālu. Līdzīgās noskaņās veidots arī sekojošais ‘Best For Last’ un mirkli vēlāk dzirdamais ‘Crazy For You’. Vienā no plates, manuprāt, spēcīgākajiem skaņdarbiem – ‘Tired’ – Adeles dziesminieciskā un blues-iskā daba arī lieliski sadzīvo ar retiem, bet manāmiem elektroniskiem izpausmes veidiem.

Personīgi es kaut kur pa vidu šīm – aizraujošākajām, lielākoties akustiskajām albuma dziesmām, kurās apdziedāta mūziķes dzimtā Totenhemas pilsēta un tās ikdienas ritmi, sajutu to neuzspēlēto, vienkāršo cilvēciskumu, kas, piemēram, caurstrāvo to pašu bezkaunīgo sētas puišeļu “Arctic Monkeys” ierakstus. Tā ir tieša, atklāta mūzika, kas necenšas nez ko no sevis sadomāties. Adelei, kā izskatās, atliek tikai pašai to sajust un apzināties, ka viņa jau ir uz pareizā ceļa.

Noklausies:

‘Daydreams’
[audio:Adele_Daydreams.mp3]

‘Right As Rain’
[audio:Adele_RightAsRain.mp3]

‘Hometown Glory’
[audio:Adele_HometownGlory.mp3]