Vai tu zini daudzus mūzikas DVD/koncertierakstus, kuru pavadījumā var kā raudāt, tā smiet? Ir daži tādi. Jaunākais – vārdā ‘Heima’ jeb īslandiešu mēlē “mājās”, un, ja kas, par mūzikas DVD to nosaukt var tikai bezsirdīgs vienaldzis.

Skaņa: 4/5
Attēls: 4,5/5
Ekstras: 4/5
Emocijas: 5/5

2006.gadā, pēc neskaitāmiem koncertiem visā pasaulē un rūpīgas sava “vārda” veidošanas ārvalstīs, Īslandes post-roka orķestris “Sigur Ros” atgriezās mājās, turklāt visai burtiskā nozīmē – dodoties koncertturnejā pa savu dzimto zemi. Ievērības cienīgu šo faktu padara tas, ka grupa izlēma koncertus plaši nereklamēt un ne tikai sniegt iespēju tos apmeklēt bez maksas – tie tika sniegti visneiedomājamākajās, nomaļākajās Īslandes vietās un pilsētiņās, liekot mazāk runāt par koncertiem un vairāk – par Notikumu. Citādāk nevar nosaukt koncertu miestā, kurā kādreiz plaukusi zivju rūpniecība, taču tagad dzīvo vairs tikai divi (!!!) cilvēki, un tas ir tikai viens no piemēriem. Akustisks koncerts pļavas vidū, protestējot pret netālu uzbūvētu hidroelektrostaciju, kas iznīcinājusi veselu gleznainu ieleju; savdabīgs “Sigur Ros” sapņaino melodiju un īslandiešu bardu tradīciju duets koncertā, pēc kura galdā tiek likta tikai un vienīgi gaļa; privāts koncerts draugiem un ģimenes locekļiem kādā kafijas veikaliņā, galu galā – viesošanās pie kāda vīra, kas no akmeņiem ir izveidojis milzīgu marimbu, kuras karkass veidots no simtgadīgiem rabarberiem…

[youtube KpQ6m2Qf918 nolink]

Tas viss ir ‘Heima’- mājās, kurās kā mūziķi, tā arī klausītāji ne brīdi necenšas izlikties par kādu, kas viņi nav. Šis divu DVD apkopojums, kurā papildus koncertfilmai ir atrodams arī atsevišķs DVD ar pilnu “dzīvo” koncertierakstu, no vienas puses ir fantastisks almanahs visiem tiem, kas ne reizi vien prātojuši par to, kāpēc “Sigur Ros” un Īslandes mūzika kopumā ir tieši tāda, kāda tā ir. No otras puses – iespējams, vislielāko aizkustinājumu ‘Heima’ spēj radīt tajos brīžos, kad šās muzikālās filmas skatītājs ar dziļu nopūtu, vienlaikus žēlu un cieņas pilnu velta dažas sekundes, lai aizdomātos par dažām, šķiet, pašsaprotamām lietām. Valoda, zeme, senči, daba. Skaļi vārdi, kuru patiesās nozīmes jau sen nobružātas. Un tad, pa vidu kadriem, kur grupas koncertu gaida gan bērni, laižot debesīs sarkanus pūķus, gan tēvs un mazs dēlēns – abi ar “grebenēm”, gan vecas sievas, kuru katra sejas krunciņa ir vēsturiski pierādāma, nevilšus tu atceries, ka “Sigur Ros” nedzied angļu mēlē vai kādā citā “vispasaules valodā”. Un nevienā pasaules malā tas nav cilvēkus traucējis pēc dažām notīm neprātīgi iemīlēties viņu mūzikā. Kā ar mums pašiem?

Ziemeļnieki daudz nerunā. Šo spārnoto frāzi izteica arī ierakstu kompānijas “Micrec” pārstāvji, kuriem pateicoties šodien un rīt (14. un 15.novembrī) kinoteātri “K.Suns” gāzīs apkārt ne-vienaldzīgie, visa skaistā un patiesā cienītāji. Ja godīgi, neesmu ar tik daudziem “ziemeļniekiem” savas dzīves laikā apspriedies, lai varētu praksē pārbaudīt šīs tēzes patiesumu. Taču ja tas tā patiešām ir, tad tam ir tikai viens vienīgs izskaidrojums. Ziemeļnieki runā maz, jo viņi ir jau sen sapratuši – ik dienas ap mums ir bezgala daudz lietu, vietu un emociju, kuras vienkārši nav iespējams izteikt vārdos. Un ja nu ir kāda atziņa, ar kuru uz mēles vēlētos izdzīvot visu savu atlikušo dzīvi, tad tā ir tieši tik pat skumji romantiska kā “Sigur Ros” mūzika un Īslandes daba – nekaunies būt tu pats un cieni to, kas tevi veidojis tieši tādu, kāds esi.

[youtube ZfEhgoGYGRw nolink]