Iespējams, mazliet ačgārna, taču ļoti aizraujoša ir šī stratēģija – interesantus kino sfēras jaunumus atklāt, vispirms noklausoties un „par labiem atzīstot” šo filmu skaņu celiņus.
Šādā veidā pirms vairākiem gadiem sev atklāju Zeka Brafa debiju kinorežijā – filmu ‘Garden State’, kurā pats talantīgais režisors arī tēloja galveno lomu, neaizmirstot papildus šiem pienākumiem parūpēties par nevainojamu skaņu celiņu – dziesmu izlasi, kas paceļas krietnu galvastiesu pāri citiem šādu – „various artists” formāta filmu „soundtrack-u” klāstam.
Šoreiz gan ir runa par viena mūziķa solodarbu, kas radīts kā kinofilmas pavadījums. Šis „viens mūziķis” ir neviens cits kā Edijs Veders, plašāk pazīstams kā leģendārās un apbrīnojami „ilg-dzīvot-spējīgās” amerikāņu rokgrupas „Pearl Jam” solists. Taču šeit dažādu slavenu un lasītāju uzmanību piesaistošu vārdu plejāde tikai sākas. Jo ‘Into The Wild’ ir jauna filma – pirmizrādi piedzīvojusi tikai pagājušomēnes – kuras režisors ir aktieris Šons Penns un kas tapusi pēc rakstnieka Džona Krakauera romāna motīviem. Turpinu. Krakauera romāns savukārt ir balstīts uz patiesiem notikumiem un vēsta par dēkaiņa Kristofera Makkendlesa (Christopher McCandless) „vētrainajiem” un pretrunīgi vērtētajiem piedzīvojumiem Aļaskā 1993.gadā. Lūk, filmas reklāmas rullītis:
[youtube 2mSniFAXeKo nolink]
Īsi atstāstot, visticamāk, ļoti interesantas grāmatas (un nu, likumsakarīgi – arī filmas) saturu, šis puisis izlēmis krustot „bītņiku” laika idealizētu pasaules uztveri ar Džeka Londona ‘Baltā ilkņa’ sacensību pašam ar saviem spēkiem un dabu, un pēc ilgstošas ceļošanas pa visdažādākajiem ASV nostūriem izvēlējies kādu laiku viens pats padzīvot Aļaskā. Apmeties kādā pamestā mednieku vagoniņā Makkendless, pārtiekot tikai no paša samedītiem zvēriem un līdzi paņemtiem četrarpus kilogramiem rīsu, izdzīvojis aptuveni četrus mēnešus. Kamēr vieni fano par šī vīra drosmi un sapņo par līdzīgu dzīves stilu, vietējie aļaskieši joprojām Makkendlesu atributē kā „to džeku, kas nomira no bada vasaras vidū, 20 jūdzes no vietējā dabas parka iebraucamā ceļa”.
Taču nu pārmaiņas pēc parunāsim par mūziku. Visu augstākminēto informāciju (ja vien tā nebūtu tik sasodīti saistoša un interesanta) varētu droši izlaist un nemaz neatstāstīt, vien aicinot visus iztēloties savu dzīvi pilnīgā vientulībā, pēc iespējas tālāk no civilizācijas, un deklarēt, ka ikviena filmas ‘Into The Wild’ skaņu celiņa nots, pat nezinot, par ko ir šī filma, stāsta par šādu brīvību, cīņu ar dabu un sevi pašu. Negribētos Edija Vedera soloveikumu automātiski salīdzināt ar „Pearl Jam” mūziku, taču arī šajā ierakstā, protams, netrūkst īsteni nobriedušas „lielceļu rokmūzikas” ar nelielu un netraucējošu „americana” mūzikas tradīciju piešprici. Tā, piemēram, disku ievadošā melodija ‘Setting Forth’ ar rindām par „point of no return” ir visai nepārprotams ceļvedis albuma (un filmas, un grāmatas) tematikā, gluži kā oficiālā filmas “dziesma” ‘Hard Sun’ (skat.video). Turpmākajās albuma epizodēs, kuras par dziesmām negribētos saukt to apjoma dēļ – albums ir nieka pusstundu ilgs un vidēji katra tā dziesma ir tikai 2 minūtes ilga (likumsakarīgi filmas vajadzībām), ieskanas arī šādas tādas bandžo notis, tomēr kopsummā ieraksts ir balstīts uz akustisko ģitāru un Edija Vedera lieliskā un visam „šim stāstam” perfekti atbilstošā vokāla toņiem.
[youtube UDorNilxPUY nolink]
Kopsummā gribas teikt – ja tu, tāpat kā šo rindu autors, nedzīvo Aļaskā, bet kādreiz ļoti gribētu sevi izraut no „9:00-17:00” mašinērijas un iesviest kanoe laiviņā kādā trakojošā upē pasaules malā, tad tev patiesi patiks ‘Into The Wild’ skaņu celiņš, par kuru kā minimums var teikt – tas motivē pie pirmās izdevības noskatīties arī minēto filmu vai izlasīt Krakauera romānu. Mazliet kritiskāk pieejot konkrēti Edija Vedera veikumam, var pasūkstīties par albuma īsumu un pasmīkņāt par filmu skaņu celiņiem kopumā. Taču, manuprāt, sen jau ir garām tas laiks, kad „saundtreku” veidotāji darbojās sazobē ar filmu veidotājiem tikai ekonomisku apsvērumu dēļ (sak`, ieliec savā filmā šito dziesmu kaut kur – būs baigais hits; mums labi un jums labi). Pats fakts, ka tapis šī apskata subjekts – Edija Vedera soloalbums/filmas skaņu celiņš, ir spilgtākais pamatojums šai teorijai. Jo netrūkst pasaules mūzikā gana skaistu un izteiksmīgu dziesmu, kuras prasīties prasās baudītas „duetā” ar krāšņiem, nepieradinātas dabas skatiem. Tomēr pavisam niecīgs skaits ir tādu šā žanra opusu, kas pat vakarā, kratoties piebāztā tramvajā ļauj sevi iztēloties brienot mežu mežus, purvu purvus, šķērsojot trakojošas upes un aizmirstas kalnu pārejas. Un ja arī šo izjūtu klātesamība ‘Into The Wild’ mūzikas klausīšanās laikā ir visai atkarīga no paša klausītāja, tad, domājams, retais noliegs, ka Edijam Vederam ir ekselenti izdevies gan savā mūzikā, gan tekstos („society, crazy indeed, i hope you`re not lonely without me”) ietērpt gan ikdienas cilvēka ilgas „pēc kaut kā cēla, nezinām”, gan arī šī konkrētā stāsta pretrunīgo dabu un atziņu, ko, šķiet, visprecīzāk ir formulējuši „Monty Python`s” vīri: „So remember, when you’re feeling very small and insecure, how amazingly unlikely is your birth”.