Ilgāku laiku nespēju „pieķerties” šī albuma apskatam, visai prozaiska iemesla dēļ – prātā ļoti spilgti iespiedusies tā diena, kad pirmoreiz dzirdēju eks-„Stone Roses” mūziķa Īana Brauna episko ‘F.E.A.R.’ un, īsumā, ļoti, ļoti negribējās vilties.

Tā vien prasījās iepriekšējo teikumu pabeigt ar vārdu „atkal”, taču tad atminējos, ka arī pēc dalītām jūtām uzņemtās Brauna iepriekšējās soloplates, 2004.gadā klajā nākušās ‘Solarized’, bija viena epizode, kurā tā vien šķita – Brauns ir atkal atradis savu „mūzikas nervu”, un nu atliek tikai mazliet paciesties. Šī epizode bija mūziķa labāko dziesmu izlasē ‘The Greatest’ atrodamā jaunā dziesma (viena no divām) – ‘Return Of The Fisherman’:

[audio:IanBrown_ReturnOfTheFisherman.mp3]

Šajā vietā būtu interesanti iesaistīties diskusijā par to, vai vēl kādam gadu gaitā ir radies prieksštats, ka Īans Brauns dzied tikai vienā tonalitātē un ja tā – vai tam ir rodams izskaidrojums mūziķa balss diapazonā vai arī tā ir savdabīga mūziķa „tirgus zīme”, kas iecerēta, lai uzsvērtu Brauna dziesmu rakstītāja un dzejnieka talantus. Lai kāda arī nebūtu atbilde, ir tomēr ar nožēlu jāsecina, ka šī stratēģija sevi izsmēla pēc piesauktā ‘Return Of The Fisherman’ tapšanas. Vēl viens visai skaļš teikums – šī kompozīcija ir un paliek pagaidām pēdējā patiesi kvalitatīvā un Brauna vārda cienīgā dziesma viņa solokarjerā.

Brauna jaunākā, piektā plate ‘The World Is Yours’ ir vājš mēģinājums aiz pompoziem stīgu aranžējumiem un baltiem diegiem sadiegtām politiskām vārsmām apslēpt faktu, ka vecais, labais Īans Brauns no „Stone Roses” visu savu dzīvi arī tiks piesaukts un atributēts tieši šādā veidā, un nevis kā pārnopietns, nobriedis roka dziesminieks, kas nebaidās runāt par sociāli aktuāliem tematiem. Jā, varbūt ar bailēm Braunam nav problēmu, taču tā „runāšana” tomēr viņam nenoliedzami sanāk labāk vai nu dziesmās par ūdenskritumiem (‘Waterfall’, skat.video), vai arī filozofējot par to, notiek vai nenotiek kaut kas šajā pasaulē bez iemesla (‘F.E.A.R.’). Brīdī, kad šis zellis jaunās plates tituldziesmā sāk patosaini dūdot par to, ka pasaule pieder tikai tev pašam, gribas vien pakratīt pirkstu, nosmieties un teikt „Gandrīz jau noticēju! Bet tagad bez jokiem – neizliecies par to, kas tu neesi.”

[youtube HhNS6MsCEpc nolink]

Nē, Īans Brauns netiek uztverts par klaunu, kura galvenais uzdevums ir izklaidēt un ļaut aizmirsties no ikdienas. Problēma laikam ir tajā, ka līdz šim Braunam tas ir tik ellīgi labi sanācis, ka ikviena epizode, kurā mūziķis īsti nejūtas savā ādā ir perfekti „atkožama”. Un šādas epizodes ir plates ‘The World Is Yours’ pamatā – nu nav Brauns roka pravietis, kam būtu jānes pār pasauli apskaidrība. Es saprotu – vilinājums ir liels, un filmas ‘Ideocracy’ pareģojumi ir tepat, pie sliekšņa. Taču vieni tautu aicina aizdomāties ar vārdiem „Where’s all the art and gold that the Nazis stole, in the Vatican with h’s holiness the Pope of Rome” (duetā ar Šineidu O`Konori dziesmā ‘Some Folks Are Hollow’), savukārt citi to pašu „mesedžu” nodod ar frāzi „life`s a piece of shit, when you look at it”, panākot krietni lielāku ticamības momentu un, līdz ar to, arī efektu.

Bet, protams, ir pilnīgi iespējams, ka vienkārši šo rindu autors pats ir tik primitīvs un ikvakara ziņu raidījumu pausto traģēdiju notrulināts, ka tādas frāzes kā „So what the fuck is this UK gunning with this US of A in Iraq and Iran and in Afghanistan” vai „bring the soldiers back, soldiers come home” no šīs plates pirmā singla ‘Illegal Attacks’ (skat.video) izklausās pēc vienkāršas nodevas paša Īana Brauna pašapziņai. Ar domu – es esmu runājis. Un?

[youtube b_9pKiTt4m8 nolink]

Varbūt esmu ideālists, taču pat Mārvina Geja slavenais albums ‘What`s Going On?’, kuram pats Brauns savu jaunāko veikumu vairākkārt ir pielīdzinājis (mazliet uzdodot vēlamo par esošo), mūzikas vēstures lappusēs ir ierakstīts kā motivējošs, nevis pravietisks un deklarējošs mākslas darbs. ‘The World Is Yours’ nav motivējošs, tas ir garlaicīgs, samocīts un nepareizi pasniegts. Ja Īans Brauns tik tiešām nevar nosēdēt, rokas klēpī salicis, kad pasaulē ir tik daudz netaisnības, tad kā klausītājs (ne kā kritiķis) varu vien secināt – ne jau ziņu lentes pārstāstīšana, bet gan aizkustinoša mūzika un motivācija pašiem būt labākiem ir tā, kas var mainīt pasauli. Un šādā aspektā (nu jau kā kritiķis) konstatēšu, ka šo – vēlamo savas mūzikas stāvokli Brauns jau sen bija sasniedzis. Ne vairāk un ne mazāk kā pirms apmēram piecpadsmit gadiem, deviņdesmito sākumā, grupas „The Stone Roses” sastāvā. Varat mani kaut aprakt dzīvu par šādu apgalvojumu, taču viss, kas ir noticis ar Īanu Braunu pēc slavenā 1990.gada koncerta Spaika salā Lielbritānijā ir tikai centieni savā klausītājā saglabāt šo naivo, taču uz lieliem darbiem motivējošo, jau kopš 60.gadiem aktuālo kvalitatīvas mūzikas blakusproduktu – atziņu „viss ir iespējams”.

‘The World Is Yours’
[audio:IanBrown_TheWorldIsYours.mp3]

‘Street Children’
[audio:IanBrown_StreetChildren.mp3]

‘Some Folks Are Hollow’
[audio:IanBrown_SomeFolksAreHollow.mp3]