Sakrusto Jana Tīrsena komponētos filmu skaņu celiņus ar slavenā Balkānu mūzikas guru Bobana Markoviča pūtēju orķestra skaņām, un tu nebūsi tālu no šā – Libānas galvaspilsētas vārdā sauktā mūzikas projekta – skanējuma izprašanas.

Saukts arī par „jaunāko amerikāni, kam ir savs Balkānu mūzikas orķestris”, 21 gadu vecais Zeks Kondons ir viens no tiem cilvēkiem, kura panākumi liek tev justies kā vecam, neskaitāmas dzīves iespējas neizmantojušam sakārnim. Zeks, a.k.a. „Beirut” muzicēt sācis jau 15 gadu vecumā, 16 gados, ceļojot pa Eiropu, sev atklājis jau piesaukto Bobanu Markoviču – leģendāru serbu trompetistu, ar kuru neskaitāmas reizes ir sadarbojies neviens cits kā Emirs Kusturica. Neieslīgstot īpašās un nevajadzīgās detaļās, ‘The Flying Club Cup’ ir jau otrais jaunā talanta albums. Pirmais – ‘Gulag Orkestar’ – nāca klajā pagājušogad, izpelnoties milzu uzslavas kritiķu vidū, savukārt pazīstamā neatkarīgo mūzikas ierakstu izdevniecība „Rough Trade” to nosauca par 2006.gada labāko ierakstu.

Ir daudzi vērā ņemami iemesli, kāpēc arī ‘The Flying Club Cup’ varētu sagaidīt līdzīgs liktenis. Pirmkārt, jaunās plates tapšanā roku ir pielicis Kanādas eksperimentālās mūzikas talants Ouens Pelets, pazīstams arī kā augsti vērtētā, netradicionālā mūzikas projekta „Final Fantasy” radītājs un vienīgais dalībnieks. Rezultātā itin bieži tā vien šķiet, ka ‘The Flying Club Cup’ saturā iepītas kādas agrāk neizdotas „Final Fantasy” kompozīcijas – galvenokārt tāpēc, ka abu šo puišu balsis ir gana līdzīgas. Otrkārt, saturiskā ziņā „Beirut” skanējums ir kļuvis daudzveidīgāks, ar vēl tiešākām atsaucēm gan uz „tradicionālo” folkmūziku, gan arī uz šī žanra jaunākām izpausmes formām – ‘The Flying Club Cup’ noteikti pie sirds ies visiem tiem, kas ir pazīstami ar Ņujorkas dziesminieka Stefana Merita un viņa virsvadītā indīpopa ansambļa „The Magnetic Fields” daiļradi. Treškārt, pats Zeks Kondons ir atzinies, ka albuma tapšanu spēcīgi ir ietekmējusi Francija un tās „šansoni”, un šīs atsauces albumā sevi materializē gan plati caurvijošajos, vieglajos „valsīša” ritmos, gan akordeonu toņos un izteiktajā plates „kinematogrāfiskajā” skanējumā, kas, kā jau pieminēts, ik pa brīdim patiesi prātā atsauc „Amēlijas” filmas mūziku.

Albuma nosaukums cēlies no 20.gadsimta pašā sākumā Parīzē notikušiem gaisa balonu festivāliem, un tā laika elpa arī ir ‘The Flying Club Cup’ vizītkarte, savukārt pats Zeks Kondons jeb „Beirut” turpina dzīvot citā gadsimtā, ar savu mūziku aicinot aizdomāties par pagājušajiem un vēl gaidāmajiem laikiem. Tiesa, pirmajā brīdī, salīdzinot ar jaunās plates priekšgājēju, gribas apšaubīt ‘The Flying Club Cup’ spēju pēc vairākām klausīšanās reizēm nezaudēt savu auru un „nenovalkāties”, taču par šīs frāzes patiesumu vai (cerams) kļūdainumu ir iespējams pārliecināties tikai ilgākā laika posmā. Fakts tomēr paliek – oriģinālmūzikas un neierasti talantīgu jauno mūziķu kontekstā „Beirut” ir un paliek ļoti spēcīgs „spēlētājs”; te ir runa par mūziķi, kurš, dziedot vismaz pusgadsimtu senos toņos, ir iespējis radīt spilgtu paraugu tam, cik neierobežotas attīstības iespējas sagaida „dziesminieku” žanru nākotnē.

“Beirut” – ‘Elephant Gun’ (no 2006.gada beigās izdotā ‘Lon Gisland EP’):

[youtube gsfAmkKRcFU nolink]

‘Nantes’
[audio:Beirut_Nantes.mp3]

‘Cliquot’
[audio:Beirut_Cliquot.mp3]

‘St.Apollonia’
[audio:Beirut_StApollonia.mp3]