Kamēr šaipus okeānam, Kristinas Heršas vārds ir vienkārši teju vai nepazīstams, otrpus peļķei viņa ir viena no neskaitāmajām “nepamatoti nepamanītajām” dziesminiecēm. Tiesa, kā izrādās vēlāk – šoreiz ironija ir mazliet nevietā.

Herša karjeru uzsākusi jau 80.gadu sākumā, kopā ar savu pusmāsu dibinot grupu “Throwing Muses” un jau gan ātri iemantojot savādnieces slavu, kaut vai pateicoties izteikumiem, ka māksliniecei patīk, ja “dziesmas pašas raksta sevi”. Tas izskaidro dziesminieces gana plašo tematu loku – viņas skaņdarbos apdziedāts viss, sākot ar dimantiem un beidzot ar smiltīm, turklāt tās lielākoties visas ir tikai līdzības, epiteti, kas mūziķes tekstu izprašanu padara bieži teju vai neiespējamu. Pati Herša to skaidro sekojoši: “Ja es sev prātā iešāvušos domu uzreiz nematerializēju dziesmā, šī doma mani var nobeigt”. Diezgan biedējoši…

Savā jaunākajā soloierakstā ‘Learn To Sing Like A Star’ – pirmajā pēc teju četru gadu pauzes – Kristina Herša ļoti precīzi attaisno visu iepriekšminēto. Atšķirībā no savas šābrīža darbības “hardcore/punk” stila apvienībā “50 Foot Waves”, ‘Learn To Sing Like A Star’ ir krietni vairāk balstīts “Throwing Muses” alternatīvā roka stilistikā, taču jaunā plate arīdzan (katrā ziņā jūtami vairāk nekā Heršas pēdējo gadu solokarjera) uzsver viņas piederību dziesminieku klasei. Runājot līdzībās, tas ir kā “Nirvanas” stila melodijas ar ļoti izteiktu “depresīvā” un “cerīgā” konfliktu savienot ar “maģiskā reālisma” autoru literatūru.

Albums ir aizraujošs ne tikai saturiski, bet arī tā uzbūves ziņā. Iesācies ar teju vai “Dresden Dolls” spēka un bravūras kokteili kompozīcijā ‘In Shock’ (skat. video), nākamajā skaņdarbā jau ieskanas dvēseliskāki, pārdomu pilni piesitieni, kurus paspilgtina izjusta vijoles spēle pašas Heršas izpildījumā. Ak, jā – šeit būtu jāpiebilst, ka Herša ir pašrocīgi iespēlējusi visus albumā dzirdamos instrumentus (izņemot bungas – tās viņa droši vien vēl nav paspējusi iemācīties). Kopumā plate pat ļoti atgādina parasta, varbūt nedaudz pustraka, taču katrā ziņā inteliģenta cilvēka domu plūsmu (tāds ‘Uliss’, tikai mūzikas valodā, sanāk), kur savā vietā ir gan mīlestība (‘Ice’), gan eksistenciāli jautājumi (‘Vertigo’). Šajā kokteilī pārsteidzoši lieliski iederas arī divas klavieru starpspēles – attiecīgi nosauktas par ‘Piano 1’ un ‘Piano 2’, kas kalpo par savdabīgu atelpas brīdi kā klausītājam, tā pašai Heršai.

[youtube kFoWvu-86O8 nolink]

Tiesa, ilgtermiņā Kristina Herša tomēr “nepavelk” līdz uz mēles gala jau pabijušajam salīdzinājumam ar Pollijas Džīnas Hārvijas brīvdomību – pārāk “meinstrīmisks” tomēr ir tā visa rezultāts, taču tā vien šķiet, ka šajā gadījumā tas arī nav bijis nepieciešams. Tā vietā klausītāja rokās ir nonācis vārda gan tiešā, gan pārnestā nozīmē maģisks ieraksts – muzikāli postpanku kultūrā balstīts, tekstuāli aizraujošs darbs, kurš, iespējams, tiks atzīts par Kristīnas Heršas labāko studijas ierakstu, taču visticamāk tā arī nebūs nopērkams pašmāju ierakstu veikalos. Taču varbūt tā pat ir labāk – ir virkne mūziķu, kuriem ne tikai piestāv būt nepopulāriem un “saprastiem” tikai savu draugu lokā – tas viņiem pat nāk par labu. Kā citādāk izskaidrot faktu, ka pēc, šķiet, sešus albumus ilgas “tusēšanās” ASV alternatīvās mūzikas andergraundā, tapis ieraksts, kas dažās disciplīnās (koncepcija, teksti, melodijas, tā visa savstarpējā sabalansētība) pārspēj daudzus tā saukto mūzikas “slavenību” balvām apbērtos ierakstus?

Noklausies:

‘Nerve Endings’
[audio:KristinHersh_NerveEndings.mp3]

‘Ice’
[audio:KristinHersh_Ice.mp3]

‘Piano 1’
[audio:KristinHersh_Piano1.mp3]