Skumja patiesība – liela daļa mūziķu savus “labākos” albumus izdod tikai pēc savas nāves. Āfrikas ģitārmūzikas leģendas Ali Farka Turē pēdējais albums ‘Savane’ ir kārtējais piemērs.

Šķiet, būtu grūti atrast vēl kādu plati, kas pēdējos pāris mēnešos būtu guvusi tik vienprātīgu un, pats svarīgākais – ļoti plašu atzinību mūzikas pasaulē. Vismaz daudzgalvainā mūzikas kritiķu saime visā pasaulē secinājusi, ka ‘Savane’ ir “elegants mūziķa daiļrades apkopojums” (“Entertainment Weekly”), “Āfrikas klasika” (“Guardian”), “neapšaubāmi labākais viņa leģendārās diskogrāfijas ieraksts” (“Billboard”). Šādi un tamlīdzīgi glorificējoši saukļi no vienas puses, protams, var tikt uzskatīti par glaimiem, taču jāatceras, ka šīs apreibušās slavas dziesmas ir vienīgais un biklo recenzentu visiecienītākais veids, kā “godināt” aizgājēja darbu.

Vienlaikus dēvēts gan par visslavenāko, gan vismazāk pazīstamo blūza ģitāristu pasaulē, Ali Farka Turē uzskatāms par galveno iemeslu Mali mūzikas attīstībai ne tikai pasaules mūzikas kontekstā, bet jo īpaši savdabīgā termina “Āfrikas blūzs” izveides dēļ. Protams, ka arī ‘Savane’ nav izņēmums un lielāko 13 skaņdarbu un nepilnas stundas ilgo plates daļu aizņem tieši šis stilu “konglomerāts” – meditatīvas, pat hipnotiskas tautas mūzikas stilistikai pieskaitāmas kompozīcijas ar jūtamu blūza pieeju gan dziesmu uzbūvē, gan melodiju attīstībā. Te ar ģitāru, paretam sastopamu pūšamo un citu tautas instrumentu palīdzību burtiski tiek stāstīta Mali vēsture.

Lai arī šis raksturojums pirmajā brīdī nemudina “mesties” Mali mūzikas apskāvienos – tā vien šķiet, ka iepriekšējos teikumos diplomātiski noklusēts vārdiņš “monotoni”, patiesībā jāsaprot, ka ‘Savane’, gluži kā lielākā daļa tautas mūzikas ierakstu, pieprasa pamatīgu iedziļināšanos. Šo atziņu guvu arī pagājušā gada Roskildes mūzikas festivālā, kad pirmo un, kā izrādīsies vēlāk – arī pēdējo reizi baudīju Ali Farkas Turē mūziku dzīvajā izpildījumā. Vai nu visaptverošā mūzikas pārbagātība, vai arī akūts “Āfrikas ainavas” trūkums toreiz liedza izturēt koncertu līdz beigām, taču nieka mēnesi vēlāk, kad atklātībā nāca Turē un viņa drauga un “protežē” – cita Mali mūziķa, koras meistara Toumani Diabates sadarbības albums ‘In The Heart Of The Moon’, kura materiāls izskanēja arī toreiz, Roskildē, prātā šāvās gluži citas domas, un tas, ko iepriekš gribējās nosaukt par “monotonu”, patiesībā izrādījās “jaunus apvāršņus atklājošs”.

Taču katram savs. Lai kā arī nebūtu, ‘Savane’, salīdzinājumā ar jau minēto ‘In The Heart Of The Moon’, ir ieguvis kādu šķipsniņu atraktivitātes un kļuvis krietni ritmiskāks, kas vairāk iepriecinās vārdu salikuma “Āfrikas blūzs” blūza daļas cienītājus. Tiesa, termins “ritmiskāks” joprojām nozīmē stampājošu, rimtu pulsāciju a-la-Hūkera manierē un tā kā pats piederu tiem otrajiem, “Āfrikas” daļas cienītājiem, tad nepievienošos kritiķu vairumam un nesecināšu, ka ‘Savane’ ir labākais Ali Farkas Turē albums. Jo tas ir tikai otrais, ko esmu dzirdējis. Taču ar to pietiek, lai konstatētu, ka šī gada martā Bamako pilsētā Mali citos medību laukos ir devies ne vien visslavenākais un vismazāk pazīstamais blūza ģitārists pasaulē, bet arī mākslinieks, kuram grūti pasaules mūzikas kartē atrast līdzīgu.

Noklausies:

‘Savane’
[audio:AliFarkaToure_Savane.mp3]

‘Hanana’
[audio:AliFarkaToure_Hanana.mp3]

‘Gambari’
[audio:AliFarkaToure_Gambari.mp3]