Kamēr vieniem vārdu salikums “The Dresden Dolls” neizteiks neko, tikmēr citi, kas jau paspējuši iepazīties ar avangardiskā Bostonas dueta 2004.gadā klajā laisto paštitulēto debijas albumu, pilnīgi noteikti spēs novērtēt tā sekotāju – šodien klajā nākušo ‘Yes, Virginia’.

Amandas Palmeres (klavieres, balss) un Braiena Viljones (bungas) duets jau kopš tā “publiskās piedzimšanas” 2004.gadā izsaucis ne mazums sajūsmas pilnus salīdzinājumus, kas variē no Kurta Veila, Marlēnas Dītrihas pieminēšanas līdz pat grupas daiļrades ierindošanas gotiskās mūzikas lauciņā. Zināmā mērā pamatoti – ikviens, kas var lepoties ar klātbūtni kādā no ekscentriskā duo koncertiem, ja ne “Dresden Dolls” mūzikā, tad vismaz grupas bundzinieka sejas krāsojumā spēs saskatīt gotiskus elementus.

Grupas jaunākais izdevums ‘Yes, Virginia’ šo salīdzinājumu klāstu papildina ar atsaucēm uz rokmūziku tās labākajās izpausmēs. Un laikam jau taisnība tiem, kas vīpsnā un uzskata, ka rokmūzika bez ģitāras ir kā futbols bez bumbas – ‘Yes, Virginia’ 55 minūšu ilgajā skanējumā disku noslēdzošajā ‘Sing’ iespējams saklausīt arī dažas akustiskās ģitāras notis, kas iepriekš konservatīvā “klavieres + bungas” dueta kontekstā ir zināms pārsteigums.

Taču neba pāris ģitāras nošu klātbūtne padara ‘Yes, Virginia’ par ilgi gaidītu gardumu visiem “Dresden Dolls” faniem un pārsteidzošu atklājumu tiem, kas grupu vēl neiekļauj savu muzikālo favorītu sarakstos. Dueta jaunās plates raksturojumam nāk talkā tā priekšgājējs – grupas paštitulētais debijas albums ‘The Dresden Dolls’. Ja tajā bija atrodama virkne kā muzikāli, tā tekstuāli spēcīgu skaņdarbu, tad jaunākajā apvienības veikumā šie spēcīgie opusi ir ieguvuši pastiprinātu savstarpēju sasaisti, liekot ‘Yes, Virginia’ nosaukt par izteikti konceptuālu ierakstu. Nekad “Dresden Dolls” nav izklausījušies reizē tik “dusmīgi” un sirsnīgi – tas lielākoties panākts ar melodiju palīdzību, kas arī, salīdzinājumā ar albuma priekšgājēju, diskā atrodamas lielākā klāstā.

Uzreiz jāpiebilst, ka pēc pirmās ‘Yes, Virginia’ noklausīšanās reizes par sevi neliek manīt tādi superhīti kā pirmās plates ‘Coin-Operated Boy’ vai ‘Girl Anachronism’ – tie rūpīgi apslēpti savu klausītāju sagaida praktiski ikvienā albuma dziesmā, vai tas būtu interesantiem ritma zīmējumiem caurvītais ‘Dirty Business’, izjustais ‘First Orgasm’ vai “romantisko skumju” pieraksts nošu valodā jau piesauktajā skaņdarbā ‘Sing’.

Tas viss ‘Yes, Virginia’ liek nosaukt ne vien par labāko “Dresden Dolls” plati un potenciāli vienu no lielākajiem pārsteigumiem gada labāko albumu sarakstos, bet arī par izteikti “uzaugošu” ierakstu, kura katra jauna klausīšanās reize atnes jaunus iespaidus un vēl vairāk liek pieķerties tam, ko nu var droši nosaukt par “Dresden Dolls” mūzikas stilu.

Noklausies:

‘My Alcoholic Friends’
[audio:TheDresdenDolls_MyAlcoholicFriends.mp3]

‘Dirty Business’
[audio:TheDresdenDolls_DirtyBusiness.mp3]

‘Sing’
[audio:TheDresdenDolls_Sing.mp3]