Nieka divus gadus pēc ironiskā ‘A Grand Don`t Come For Free’ britu sociālā repa un 2step pārstāvis Maiks Skiners, a.k.a “The Streets” šodien Lielbritānijā nācis klajā ar jaunu, kopsummā trešo studijas plati, kurā mūziķis pamatīgāk pievērsies r&b žanram.
Piekrītu, šāda atziņa “The Streets” jaunākā ieraksta apskata ievadā var likt saraukt uzacis vai pat nevēlēties lasīt/klausīties tālāk, taču tā ir patiesība. Jau no albumu ievadošā ‘Pranging Out’ pirmajām notīm veļas skaidras atsauces uz Ferela Viljama, labākajā gadījumā “N.E.R.D.” daiļradi, taču pirmā brīža šoks pārtop likumsakarībā tad, kad (pēc pāris albuma atskaņošanas reizēm – kā jau allaž Skinera gadījumā) ir beidzot izdevies “iebraukt” dziesmu tekstos, kas šoreiz ir vēl samudžinātāki kā jebkad.
Katrā gadījumā šeit, atšķirībā no melodiskā plates priekšgājēja ‘A Grand Don`t Come For Free’, mūziķis uzsvaru ir licis uz sociāli vēl aktuālākiem un vienlaikus “smagākiem” tematiem – par dzimumu atšķirībām (‘War Of The Sexes’), krāpniecību (‘Can`t Con an Honest Jon’) un ASV un Lielbritānijas attiecībām (‘Two Nations’), kas attiecīgi ir izsaucis loģiskas pārmaiņas arī “The Streets” šībrīža skanējumā.
Melodijas šeit pārmākuši ritmi, iepriekšējos albumos allaž uzteiktais mūziķa perfekcionisms un nekad nezūdošā pārliecība, ka katra skaņa albumā ir savā vietā jaunās plates sakarā ir zaudējusi pamatu, galvenokārt tāpēc, ka pašas albuma ‘The Hardest Way To Make An Easy Living’ dziesmas vairs nav meistarīgi skaņdarbi, bet gan platforma, uz kuras pakāpties, lai dziesmas “messedžs” izskanētu tālāk.
Diemžēl jāatzīst, ka ‘The Hardest Way To Make An Easy Living’ satura un formas ziņā nestāv ne tuvu savam priekšgājējam, ‘A Grand Don`t Come For Free’, nemaz nerunājot par ‘Original Pirate Material’. Turklāt pie vainas tā īsti nav ne jaunās plates teksti, kas joprojām ir atsperīgi, aktuāli un bieži smaidu izraisoši, ne arī melodija, kas gan spēcīgi atšķiras no “The Streets” iepriekš daudz maz ieturētās virzības mūzikas žanru kartē. Vienu reizi albumā – dziesmas ‘Never Went To Church’ laikā sejā pat ielavās smaids, saklausot dziesmas pavadījumā līdzības ar “bītlu” ‘Let It Be’, taču brīdī, kad prātā jau pavīd doma “viss patiesībā ir kārtībā!”, ieskanas ‘Hotel Expressionism’ ar tā Dženiferas Lopesas bītiem un garlaicīgo skanējumu un sapņi pārtop ilūzijās.
Būtībā ‘The Hardest Way To Make An Easy Living’ centrālo problēmu iemieso ironiska, taču rūgta patiesība. Maiks Skiners ir dusmīgāks kā jebkad un runā par aktuālākajām problēmām, taču līdz ar to “The Streets” ir zaudējuši savu lielāko burvību – spēju ikvienam Skinera dzimtās Birmingemas vai arī vispār Anglijas jaunietim perfekti asociēties ar to, ko apdzied “The Streets”. Lieta, kas piešķīra “The Streets” daiļradei nosaukumu “sociālais reps”, nu ir zudusi bez pēdām un, citējot fanu sašutuma pilnos izteikumus interneta forumos, “šis vīrs mūs vairs nereprezentē”.
Es ceru, ka ‘The Hardest Way To Make An Easy Living’ vienkārši taps ierakstīts grupas diskogrāfijā kā visu laiku sliktākais “The Streets” albums, nekādi neiespaidojot grupas turpmāko gaitu. Jo, pretējā gadījumā, viens no daudzsološākajiem britu mūziķiem savu nenoliedzamo potenciālu bezjēdzīgi izniekos, kļūstot par “vienu no”, kamēr visiem zināms, ka “The Streets” var un prot, un ir pelnījuši būt “vienīgie, kas”.
Noklausies:
‘Pranging Out’
[audio:TheStreets_PrangingOut.mp3]
‘Never Went To Church’
[audio:TheStreets_NeverWentToChurch.mp3]
‘Two Nations’
[audio:TheStreets_TwoNations.mp3]