Albuma nosaukumā atrodamo tēzi par to, ka Hospitāļu iela neesot centrs, pēc tā noklausīšanās papildina arī prieks, ka oficiālu izdošanu piedzīvojušas arī Šubrovska un Co ne-tik-nebēdnīgās jeb „perifērijas” melodijas, ļaujot terminam „grūtais otrais albums” būt atbilstošākam kā jebkad.

Nudien – tiem, kas a)nav papūlējušies apmeklēt kādu no ļoti daudzajiem „Hospitāļu ielas” koncertiem (kuros, starp citu, pārmaiņus ir tikušas spēlētas praktiski visas jaunā albuma dziesmas) un, par spīti tam, b)gaida tikpat vieglprātīgu, viegli citējamu, pielīpošu un dažnedažādiem opusiem „par raimjiem un avīžu kiosku pārdevējām” pārpilnu ierakstu kā divas pašmāju mūzikas ierakstu balvas ieguvušais grupas debijas albums ‘Pilnmēness’, atliks vien izbrīnā noplātīt rokas – „kā izrādās”, tad „Hospitāļu iela” prot arī drusku citādāk… Citādāk ne tikai atšķirīgo, šoreiz krietni „rudenīgāko” (lai neteiktu – padepresīvo) noskaņu dēļ – uz kvinteta otrā ieraksta muguriņas vairs nedižojas arī „Raibā Taureņa” logotips, nostādot „hospitāļus” krietni nobriedušākā pozīcijā, kas teju vai desmit gadu vecumu sasniegušajam kolektīvam varētu būt ilgi gaidīts panākums.

Runājot par albuma muzikālo pusi, tad jāuzsver pirmajā brīdī grūti „sagremojamais” un nedaudz ar „Hospitāļu ielas” muzikālo „esību” disonējošais Andžoņa (viņš arī elektroniski-aureāli vizuālā projekta „Gas Of Latvia” tēvs) nenoliedzamais pieskāriens dziesmu miksēšanas procesā. Visprecīzākā atsauce uz rezultātu, šķiet, būtu 24 sekundes ilgās instrumentāli-ambientās kompozīcijas ‘Izejam ārā’ piesaukšana, taču praktiski ikviena no albuma dziesmām tieši pateicoties Andžonim ir ieguvusi iepriekš „Hospitāļu ielas” kontekstā neaizskartu epitetu krājumu – dziļš, patētisks, brīžiem pat meditatīvs (‘Pastaigāties’). Nedaudz gan apšaubot vajadzību pēc atsauces uz „The Doors” slaveno ‘Light My Fire’ dziesmas ‘Elizabete’ piedziedājumā, turpretim apsveicot grupas tituldziesmas – Klāva Elsberga dzejoļa „Hospitāļu iela” ieskaņojuma ilgi gaidītu oficiālu pirmpublicējumu, ‘nav centrs’ cītīgi prasās pēc frāzes par dzelzs kalšanu kamēr karsta. Pilnīgi noteikti ne albums, ar kuru sākt savu iepazīšanos ar „Hospitāļu ielu”, taču pārējiem, kas dažādu iemeslu dēļ ir papūlējušies paplašināt savu muzikālo redzes lenķi – izteikti konceptuāls Latvijas rudenīgās vasaras vakaru skaņu celiņš tiem, kas sirdī neatkarīgi un vārdos nepretenciozi.

Noklausies:

‘Kaķis’
[audio:HospitaaljuIela_Kakjis.mp3]

‘Mama’
[audio:HospitaaljuIela_Mama.mp3]

‘He’
[audio:HospitaaljuIela_He.mp3]