2005.gads DELFI ienāk ar Ņujorkas singer/songwriter subkultūras pajaunā pārstāvja Ādama Grīna izteiktā folkroka manierē rīmēto ‘Gemstones’.

Ādama Grīna rotaļīgi jauneklīgais vokāls pirmajā tā izdzirdēšanas brīdī raisa neizprotamas asociācijas ar Stefinu Meritu un „Magnetic Fields”, kas ilgst aptuveni pusminūti – līdz brīdim, kad albumu ievadošais ‘Gemstones’ pārvēršas bērnišķīgā feļetonā par lo-fi, folkroka un polkas tematiku. Protams, jau palūkojoties uz diska vāciņā redzamā Ādama vaibstiem un frizūru (jo īpaši frizūru, kurā nenoliedzami slēpjas šis tas no Džima Morisona), zūd ticība faktam, ka ‘Gemstones’ varētu sevī apslēpt ko gana oriģinālu un vēl piedevām arī baudāmu. Fakts, ka albums savu trīsdesmit minūšu laikā nepiedāvā neko dižāku kā pāris izteikti „orbisoniskus” balāžu rifus un visticamāk negribētu parodiju par mūžseno Eltona Džona ‘Crocodile Rock’ dziesmā ‘Crackhouse Blues’, kas, simboliski izsakoties, atbilst 15 versijām par vienu un to pašu dziesmu, jāteic, nav īpaši uzmundrinošs. Divdesmit „ar kapeikām” sasniegušajam Ādamam Grīnam talkā gan nāk viņa brīžiem pat bezkaunīgā dzejdara māka, kas kopā ar visu iepriekšminēto ļauj ‘Gemstones’ visžēlīgi pielīdzināt pārlieku nopietnai parafrāzei par Weird Al Jankovich daiļradi.