Strauji tuvojoties gada noslēgumam un no tā izrietošajām neskaitāmajām „gada labāko albumu” topu versijām, negaidīti par sevi atgādina ieraksti, kuri ir godam nopelnījuši sev vietu kādā no šādiem topiem, taču līdz šim ir mīklainā veidā saglabājuši diskrētumu.

Viens no šādiem albumiem pavisam noteikti ir kalifornietes Džoannas Ņūsomas debijas ieraksts ‘The Milk-Eyed Mender’, kura stilistikas raksturošanai būtu iespējams nosaukt veselu rindu savstarpēji kā saistītu, tā pat gaužām atšķirīgu mākslinieku, sākot ar Devendru Banhartu vai „Cat Power” un beidzot ar Bjorku, taču tik un tā iegūtais būtu tikai vāja atblāzma no tās oriģinalitātes un abstraktuma, ko savos pus-akustiskajos (pamatā par muzikālo pavadījumu rūpējas pašas autores iespēlēts klavesīns un arfa, ko vietumis atsvaidzina akustiskā ģitāra un klavieres) opusos pauž 22 gadus vecā Ņūsoma. Laužot priekšstatus par to, kā „vajadzētu” izklausīties sievietes vokālam, ‘The Milk-Eyed Mender’ jau no pirmajām tā taktīm kalpo kā lielisks tests „sava” klausītāja noteikšanā. Un šoreiz pat nav runa par konservatīvismu vai gatavību novitātēm – vienkārši ir cilvēki, kuri, dzirdot Džoannas Ņūsomas balsi, izjūt paaugstinātu diskomfortu, maigi izsakoties. Ne vienuviet vien Nevadas mūziķes nazālā dziedājuma dēļ kritikās parādījušies salīdzinājumi ar mazu kaķēnu spīdzināšanu…

Kā parasti, kad darīšana ir ar ģēnijiem vai vienkārši neparastām personībām, runa ir tikai par „jā” vai „nē”, par „patīk” vai „nepatīk”, kas konkrētajā situācijā apgrūtina konstruktīvas kritikas rašanos. Taču ar nelielu subjektīvisma piešprici var teikt, ka Ņūsomas daiļradē (jo izteikti dziesmu tekstos: „Your skin is something that I stir into my tea” vai „Should we go outside? Should we go outside? Should we break some bread? Are y’interested?”) ir tik daudz „nepieradinātības”, ka pat vispragmatiskākajam klausītājam radīsies nepārvarama vēlme vairs nekad nevalkāt kurpes un tuvākajā laikā, iespējams, jau n-to reizi pārlasīt „Alisi Aizspogulijā”. Kurš vēl tā prot?

Iesaku:
‘Sprout and the Bean’, ‘Book of Right-On’, ‘Sadie’, ‘Peach, Plum, Pear’