Pēc triju gadu pārtraukuma, nākot klajā ar septīto studijas plati, Velsas roka trio tomēr lauž bažas par grupas turpmāko nākotni.
Pēc 2001.gada skaļā „bezmugurkaulnieka” – kā fanu starpā, tā arī komerciāli apstiprinātas izgāšanās grupas iepriekšējā albumā ‘Know Your Enemy’, pēc vairākiem platīna diskiem par nepārprotami lieliskāko, konceptuālāko un katrā ziņā līdz šim optimistiskāko „Manic Street Preachers” veikumu – 1996.gada plati ‘Everything Must Go’, galu galā pēc grupas ģitārista un teksta autora Ričija Džeimsa mīklainās pazušanas šajā pašā 1996.gadā, „Manic Street Preachers”, iespējams, ir apvienība, kuras ceļš uz zvaigznēm nudien bijis pārāk bagātīgi kaisīts ērkšķiem. Paspējot pēdējā brīdī pirms pusoficiālas apvienības ieskaitīšanas „bijušo” kārtā, „Manic Street Preachers” atzīmējas ar jaunu studijas albumu, kurā ne tikai pārsteidz ar savu briedumu un negaidīto dzīvesprieku, bet arī krietni pamatīgāk nekā līdz šim pieskaras popmūzikas žanram.
No ‘U2’ līdz ‘The Cure’ vai pat ‘New Order’ – runājot post-punk ēras valodā, ‘Lifeblood’ stāsta par vientulību („solitude sometimes is when there`s nothing left to give” no ‘Solitude Sometimes Is’) vai pagājušo laiku („never on my mind/always out of time” dziesmā ‘Always/Never’), turklāt tieši šī stāsta „iesaiņojumā” slēpjas lielākā ‘Lifeblood’ burvība – grūti minēt kādu piemēru tam blakus, kas nostaļģijas un eksistenciālisma pildītām pārdomām liktu izklausīties vēl skaistākām. Pārdomāti ritmi, lipīgas frāzes, divpadsmit skaņdarbi, no kuriem varbūt tikai divi nevarētu būt singli (‘Emily’ ar savu uzkrītošo sambas ritmu un ‘Glasnost’ ar nepārvaramajām asociācijām Alanis Morisetes virzienā jūtami „lec ārā” no albuma kopējā konteksta) – tā ir ‘Lifeblood’ veiksmes formula, kā arī iemesls, kāpēc diezgan bezjēdzīgs ir mēģinājums albumā rast savu vismīļāko dziesmu – tās ar katru klausīšanās reizi mēdz mainīties, kā arī pielipt vēl pamatīgāk. Gluži kā viss ieraksts, kurš, par spīti atmiņām par kareivīgajiem zēniem, tā vien šķiet, varētu kļūt par jaunu pavērsiena punktu visā „MSP” daiļradē.
Iesaku:
‘Empty Souls’, ‘Always/Never’, ‘Fragments’