Cik var noprast, pēdējā laikā arvien modernāk kļūst runāt par Amerikas Savienotajām valstīm un to pretterorisma politiku.
Kamēr “Rammstein” jaunākais singls ‘America’ un tā kontraversālais videoklips e-pasta vēstulēs apceļo pasauli un Toms Jorks protestē pret ASV militāro politiku, alternatīvi kareivīgais roka trio “Green Day” pēc četru gadu pārtraukuma (‘Warning’) laiž klajā savu jau septīto studijas ierakstu ‘American Idiot’ – ne tikai lekciju pretkara, pretvardarbības vai pret-Buša propogandā, bet arī patīkamu atkalsadzirdēšanos ar grupu, kuras pa daļai plānotie, pa daļai pārsteidzošie panākumi Lielbritānijas albumu čārtā (aizvakar, 26.septembrī, pārliecinoši debitējot pirmajā pozīcijā), kā arī albuma titulgabala un vienlaikus pirmā singla nepārtrauktās radiorotācijas visā pasaulē varētu radīt neprecīzu pirmo iespaidu.
Konkretizējot – “Green Day” ir atpakaļ. Varbūt ne gluži kā populārajā citātā “better than ever”, tomēr gana dusmīgi, lai puišu piedāvātais “panciskais” ģitārroks neizklausītos banāls un jau n reižu atklausīts. Pārsteidz albuma viengabalainība, kas vairākos pasaules mūzikas medijos jau salīdzināta ar “The Who” radīto rokoperas žanra pionieri ‘Tommy’. Salīdzinājums vietā, atliek secināt pēc divu garāko, deviņminūtīgo, piecdaļīgo diska eposu ‘Jesus Of Suburbia’ un ‘Homecoming’ izbaudīšanas, kuri savā stilistikā variē starp pankroku un poproku. ‘Jesus Of Suburbia’ pirmās taktis neizskaidrojamu iemeslu dēļ uzvedina uz parafrāzi par mūžseno Deivida Bovija ‘Moonage Daydream’, taču turpinājumā sekojošā “a-la-Beach Boys” manierē veidotā dziesmas melodijas un ritma struktūra minēto asociāciju vienkārši pievieno citām, kuru diskā nav mazums. Un atliek tikai nobrīnīties, ar kādu rūdīta ābolu zagļa veiklību “Green Day” ir izmukuši gan no pārspīlēta politikānisma albuma dziesmu tekstos, gan no salkanas atkārtošanās ‘American Idiot’ mūzikā, “nopelnot” universālu atzinību gan savu fanu, gan arī vienkāršo popkultūras patērētāju vidū.
Iesaku:
‘Jesus Of Suburbia’, ‘Boulevard Of Broken Dreams’, ‘Are We The Waiting’