“Muzikoloģijai” ir visai mazs sakars ar muzikālo kvalitāti.

Funk un urban mūzikas stilu “dievs” Prinss Rodžers Nelsons, a.k.a. “Prince” pēc turpat trīs gadu pārtraukuma jau neskaitāmo reizi ir devies ierakstu studijas virzienā, lai beidzot pārtrauktu nepamatotās baumas par mūziķa profesionālās karjeras beigām. Iznākums – augstas raudzes, vienotā stilā izturēts ieraksts, kurš, par spīti iepriekš minētajām visnotaļ pozitīvajām īpašībām, nogrimst garlaicības un atkārtošanās purvā.

Neapstrīdot Prinsa talantu un to daudzpusību, ar kuru mākslinieks “tālajos astoņdesmitajos” ielauzās pasaules mūzikā, tomēr jāsecina, ka ‘Musicology’ tā īsti neparāda ne vienu, ne otru. Inteliģenti ģitāru rifi (‘A Million Days’), sarežģīti harmonijas virpinājumi (‘Illusion, Coma, Pimp & Circumstance’) nepārprotami ir tieši tā vide, kurā Prinss jūtas kā zivs ūdenī, tomēr tieši tāpēc nav saprotams, kāpēc gan augsti godājamais mākslinieks nav izvēlējies vienu konkrētu mērķi savā ierakstā, bet tā vietā mēģinājis nošaut trīs zaķus ar vienu šāvienu, patiesībā tā īsti netrāpot nevienam.

Par laimi, diskā atrodami daži ausij itin tīkami “opusi”, kas (kāds brīnums!?) lielākoties ir balādes (‘Call My Name’, ‘On The Couch’), uz kurām Prinss jau kopš seniem laikiem bijis “piešāvis roku”, tomēr arī šajā mūzikas žanrā kopš astoņdesmitajiem ir šis tas mainījies, tā kā – “vecie triki” vairs neiet krastā. Negribētos propagandēt, ka Prinsa laiks ir pagājis, tomēr, aplūkojot mākslinieka pēdējo gadu daiļradi, tā vien šķiet, ka mūziķim pašam derētu pārdomāt savu lomu šībrīža mūzikas scēnā.