Turpinot apskatīt šā gada sākumā izdotos nekomerciālās un „inteliģentās” mūzikas ierakstus, pavisam noteikti jāpievēršas arī, šķiet, vienam no eksperimentālākajiem pēdējo gadu ierakstiem – angļu “elektroniķa” un eksperimentētāja Toma Dženkinsona, a.k.a “Squarepusher” jaunākajai, pēc kārtas septītajai platei ‘Ultravisitor’.

Albums, kas patiesībā ir kompaktdiskā izdots koncertieraksts, simboliski dalās divās daļās. Pirmās ieraksta 40 minūtes Dženkinsons lielākoties pievēršas savai kaislībai uz džeza mūziku, visos iespējamos veidos iesaistot šī žanra elementus elektronikā, aplipinot tos ar noise, drum&base un ambient stilu elementiem. Galvenokārt tas materializējas astoņu minūšu ilgos skaņdarbos, kurus iesāk klasiskās džeza ģitāras manierē veidots ievads, kura virpinātās arpēdžijas un septakordi, saplūstot ar sintezatora hipnotiskajām noskaņām, pāraug nevaldāmā skaņas lavīnā, kas gāžas pār klausītāju un draud pārvērsties neizšķiramā vibrāciju haosā jeb troksnī.

Koncerta otrā daļa jeb ‘Ultravisitor’ otras četrdesmit minūtes galvenokārt pievēršas drill&bass un jungle mūzikas stiliem, liekot noturēt klausītāja uzmanību līdz pat ieraksta beigām. Tiesa, nevaldāmie ritmi un mūzikas stilu “mikslis” ik pa brīdim nedaudz pierimst, dodot vietu pāris ļoti melanholiskiem albuma skaņdarbiem (‘Tommib Help Buss’, ‘Andrei’, ‘Every Day I Love’), kas patīkami izceļas uz kopējās ieraksta tendences fona.

Pieļauju, ka tos, kas par “Squarepusher” daiļradi zina nedaudz, ieraksts pārsteigs, jo tik profesionāla un oriģināla džeza mūzikas un elektronikas sintēze ir salīdzinoši reti sastopama, kamēr pārējie, kuri tomēr nespēs (nevēlēsies mēģināt) izburties cauri teju pusotrai stundai spēcīgu un hipnotisku vibrāciju – paši vainīgi, jums “gar ausīm” iet aizraujošs, specifisks, nedaudz gan “pārsālīts”, tomēr interesants ceļojums eksperimentālās mūzikas pasaulē.