Pēc kārtas desmitais Kaspara Dimitera ieraksts atgriežas ‘Pēdējā pirāta’ zīmē.

Pašā pagājušā gada nogalē citu interesantu ierakstu vidū ticis izdots arī jauns dziesminieka un barda Kaspara Dimitera albums ‘Ķīlnieku balādes’, kas, atbilstoši gadalaikam, ieturēts akustiskā manierē, Kasparam sadarbojoties ar dēlu Jēkabu un, kā to jau reklamē diska virsraksts, ietver sevī 11 balādes par un ap dzīvi zem saules.

Abstrahējoties no albuma muzikālās kvalitātes iztirzāšanas (kas nav tā zemākā), uzmanību, kā jau ierasts, pievērš Dimitera asie un brīvdomīgie teksti, kas caurvij it visu ierakstu un aprunā absolūti jebko, sākot ar novadu reformu un beidzot ar tirdzniecības centru „Origo”. Varbūt tieši nepārprotami nihilistiskā manierē ieturētie albuma teksti nosaka tā vērtējumu, jo, kā mēdz teikt – kas par daudz, tas par skādi, taču diska 47 minūtēs Kaspars Dimiters spēj pateikt pietiekoši daudz, lai labākajā gadījumā iedzītu tā klausītāju mērenā depresijā, sliktākajā – pārvākties dzīvot uz Ziemeļpolu, kur nav lielveikalu, nav novadu un nav tik mežonīgi daudz netaisnības, ar kurām ‘Ķīlnieku balādēs’ ik uz soļa spēlējās Kaspars Dimiters, balansēdams uz šķautnes starp atklātību, spītību, vienaldzību un pārspīlēšanu.

Var jau būt, ka ikviena cilvēka dzīvē reiz pienāk brīdis, kad vadzis ir pilns, un rezultāts varētu būt tieši šāds, taču zinot Dimitera līdzšinējās daiļrades daudzveidību, kā arī atceroties veiksmīgo ‘Pēdējo pirātu’, ne tuvu ne tik veiksmīgo ‘Pirāts atkal burās’ un pablāvo ‘Ai, Latvija’, tā vien prātā šaudās doma – kāda jēga jau atkal? Vismaz šobrīd tā vien liekas, ka albums instrumentālā versijā lielos daudzumos būtu daudz vieglāk panesams, turklāt daudz neatpaliktu no tik saldsērīgi krāšņi romantiskās ‘Krusta skolas’.