Nesen manās rokās nonāca kāda aizvēsturiska “Slade” koncerta DVD versija. Pats fakts nebūtu tik nozīmīgs, lai to pieminētu šeit, taču šis disks man tika iedots pēc apmēram pusgada gaidīšanas garā rindā, jo tiklīdz pavīd piedāvājums, uzreiz uzrodas arī liels skaits pieprasītāju, galvenokārt pāri 40, kuri savos jaunības gados tik ļoti pie šīs mūzikas ir fanojuši, ka nevar vien to beigt, pat pēc tik daudziem gadiem. Un tikai tad tu sāc pamanīt, cik ļoti cilvēkiem ir vajadzīga vienkārša, priecīga, dumja rokmūzika, lai beidzot aizmirstu par cilvēkiem, kuriem sūnas aug bārdā! Visu cieņu “Slade”, “Poison”, “Def Leppard” un līdzīgajiem – man arī patīk nostaļģija, taču viņu laiks ir pagājis. Jau sen, turklāt. Viņi ir kādus 15 gadus mīnusā! Vai tiešām lai tikai pakavētos atmiņās tie paši “Deep Purple” ir trīsreiz jāsauc uz Latviju?

Visās šajās pārdomās mani patīkami pārsteidza absolūts jaunums – grupa “The Darkness”. Es neesmu liels smagas mūzikas fans, taču šo ierakstu es labprāt noklausījos. Pirmkārt jau tāpēc, ka mani pārsteidza “Darkness” solista balss diapazons – brīžiem viņš dzied ne sliktāk par Braienu Džonsonu no “AC/DC”, uzreiz nākamajā taktī viņš iedziedas tik augstu, ka bez pūlēm konkurē ar “Canned Heat” solistu Alanu Vilsonu, kuru ne viens vien neuzmanīgs Vudstokas izlases klausītājs ir noturējis par sievieti.

Otrkārt, ‘Permission To Land’ ir īss, bet to nemana, jo viņi it kā pasaka visu, ko ir gribējuši. Nedaudz šķiet, ka ir par maz, taču nenoliedzami ieraksts nav garlaicīgs.

Patiesībā, ja vien grupa jau nebūtu sevi publikai atrādījusi, šo ierakstu varētu uzskatīt kā konceptuāli ļoti labi veidotu demo disku, kurā grupa parāda visu, kas tai ar aiz ādas. Angļu puiši, kuru līdzinieks varētu būt “Whitesnake” (šie vīri gan ir pārāk nopietni), jau paspējuši pabūt albumu čārta otrajā pozīcijā, paspējuši izraisīt jautājošu izteiksmi daudzu mūzikas žurnālistu sejās (Kas TIE tādi?!), taču tas viss nav bez pamata. Ja sākotnēji klausītājs varētu padomāt, ka tas viss tāds joks vien ir (koncertos “The Darkness” ir tērpti līdzīgi kā “The Queen” dziesmas ‘I`m Going Slightly Mad’ videoklipā), tad ļoti cukurotās ģitāru skaņas, šūpojošie ritmi izvirza nepārprotamas pretenzijas uz nopietnas rokgrupas statusu. Praktiski visās albuma dziesmās (visizteiktāk ‘Holding My Own’ un ‘Get Your Hands Off My Woman’) pilnīgi viss ir paveikts kā pēc mācību grāmatas – skaņa ir pilna ar spriegumu, teksts ir atbilstošs nopietnas rokgrupas repertuāram (I’ve got no right to lay claim to her frame / She’s not my possession,); patiesībā nav kur piesieties. Varbūt nedaudz par sterilu, nedaudz par perfektu. Jo rokmūzika bez saplēstām stīgām un drēbēm, sviedriem uz pieres un nodzertas balss vairs nav tas. Tiesa, pēdējais no šiem trim padarītu “The Darkness” par gluži ierastu hārdroka apvienību.

Atliek tikai cerēt, ka puišu vēl tikai augošā popularitāte neapsīks un viņi paspēs pasaulei parādīt vēl ko interesantāku, lai gan “vecais triks ar žilbinošu gluži nezināmas grupas debiju” viņiem ir izdevies.

Klajā laists: 07/07/2003