To, ka britu mūzikas ikona – nopelniem bagātais dziesminieks Misters Stīvens Patriks Morisejs ir izcils stāstnieks, tas nav nekāds jaunums. Jau “The Smiths” laikos, nemaz nerunājot par Moriseja līdzšinējiem astoņiem soloierakstiem, viņš katru savu skaņdarbu ir veidojis kā kādu eseju vai skici ar pamatīgi jūtamu autobiogrāfisku piesitienu. Tiesa, šāda pieeja ar laiku radīja problēmu – apķērīgam klausītājam pietika ar diviem, trim Moriseja ierakstiem, lai savā prātā uzzīmētu precīzu mūziķa ģīmetni. Dīvainā kārtā, Moriseja devītā soloplate ir patīkams un mazliet pat pārsteidzošs izņēmums.

Protams, saprāta robežās – Morisejs joprojām daino par cilvēku savstarpējām attiecībām, sava “es” meklējumiem, pārcilā un vētī pagātni, meklējot tajā mierinājumu, vēl izteiktāk kā līdz šim pievēršoties cilvēka vecumam un neglābjamajam “beigu” tuvumam:

“you don’t like me but you love me – either way you’re wrong,
you’re gonna miss me when i’m gone, you’re gonna miss me when i’m gone…”

“and before you know goodbye will be farewell,
and you will never see the one you love again…”

Zīmīgi, ka šī “mūžības elpa” sakritusi ar plates producenta Džerija Finna pāragro nāvi pagājušā gada augustā – tikai dažus mēnešus pēc Moriseja jaunā albuma pabeigšanas. Sagadīšanās vai ne tikai, taču, iespējams, tieši šī traģiskā notikuma iespaidā ‘Years Of Refusal’ ieguvis divas acīm redzami pretējas šķautnes.

Viena no tām ir albuma pirmā puse, kas jau sākot ar plati ievadošo, pārliecinoši izteikto frāzi “I’m doing very well” dziesmā ‘Something Is Squeezing My Skull’ piedāvā klausītājam Moriseju tieši tik enerģiskā un aktīvā ampluā, lai varētu apstiprināt, ka mūziķis ir atguvis otro elpu. Šai albuma daļā ietilpst arī abas pirms gada izdotajā mūziķa labāko dziesmu izlasē pārstāvētās dziesmas ‘All You Need Is Me’ un ‘That’s How People Grow Up’, kas šeit jau kvalificējas kā radiohiti (un kuru fragmentus atradīsi pie šīs izlases recenzijas)

Iespējams, ne gluži kā ar nazi nogriezts, taču ieraksts tā vidusdaļā līdz ar vairākiem Morisejam ne visai raksturīgiem, taču ekselentiem skaņdarbiem iegūst gluži citādu nokrāsu. Tā, piemēram, ‘It’s Not Your Birthday Anymore’ rotaļājas ar elektroniku – pēc īsa “ambient” ievada sevi atklāj epohāla balāde, kas, vēl pat nesasniegusi minūtes robežu jau prasās tikt nosaukta ne tikai par šā ieraksta labāko epizodi – tik daudz “skudriņu zem ādas” no Moriseja puses nav iegūtas kopš “The Smiths” laikiem, nepārspīlēju!

Līdzīgā manierē tiek turpināts arī līdz pat albuma izskaņai – gan stīgu ansambļa un akustiskās ģitāras caurvītā, izteikti dienvidnieciskā romance ‘You Were Good In Your Time’, gan enerģiskie rokenroli ‘Sorry Doesn’t Help’ un ‘I’m OK By Myself’ izskatā, stilistiski pārklājoties ar “veco, labo Moriseju”, kāds tas dzirdams tikai dažas dziesmas iepriekš, emocionāli un arī harmoniski savā klausītājā aizskar pavisam citas stīgas. Būtu smieklīgi Moriseja sakarā šeit lietot vārdu “briedums”, taču tieši tā – šie skaņdarbi, pretstatā albuma pirmajai daļai, izklausās daudz nobriedušāki, dziļāki un svarīgāki. Laikam jāpiekrīt citu kritiķu teiktajam, ka Morisejs savā biogrāfijā vienkārši atradis dažas neapdziedātas, neapspēlētas un neizstāstītas epizodes.

Tiesa, tikai ekselentā fināla dēļ roka īsti neceļās uzreiz saukt šo par visu laiku labāko Moriseja soloalbumu. Tai pašā laikā būtu grēks arī stāties pretim ‘Years Of Refusal’ uzvarošajam sākumam – sen nebiju ar tādu azartu un spriedzi klausījies kādu Moriseja soloalbumu – un šeit es patiešām lieku uzsvaru uz vārdu “albums”. Tā ir šā ieraksta pretrunīgā, dažādā un klausītāju sevī ievelkošā daba, kas liedz šai brīdī uzreiz precīzi to novērtēt – un tas parasti liecina tikai par to, ka, dodot platei laiku, tā atklāsies savam klausītājam visā tās skaistumā un dailē. Iespējams, vēl to nenojaušot, turu savās rokās patiesu pērli.

Noklausies:

‘I’m Throwing My Arms Around Paris’
[audio:Morrissey_ImThrowingMyArmsAroundParis.mp3]

‘It’s Not Your Birthday Anymore’
[audio:Morrissey_ItsNotYourBirthdayAnymore.mp3]

‘Sorry Doesn’t Help’
[audio:Morrissey_SorryDoesntHelp.mp3]