Nemeklēšu attaisnojumus – ja gribētu, laikam jau te nekas nebūtu apstājies. Prioritātes, prioritātes… Anyway, Twitter laikmets arī mani ir izmainījis tiktāl, ka rodas sajūta “bloga raksts, tas ir tik gari un sarežģīti…”. Vēl jo vairāk – gada tops bloga rakstā… Brr. Tad jau vieglāk nokliegties – mans gada labākais albums ir … Un te sākas problēma. Albums ir miris.
Muse ‘The Resistance’ (2,5/5)
Sākas daudzsološi, beidzas grandiozi, bet kāpēc šis noteikti nebūs mans mīļākais Muse ieraksts? Kā jau allaž šādos – jūtami pārproducētu albumu – gadījumos arguments “pārāk daudz labu ideju” parasti kā tāds bumerangs trāpa pašam kritiķim pa pieri. Jo vai gan 8 putukrējuma tortes un viena svecīte nav labāk par “standarta” variantu?
Patrick Wolf ‘Bachelor’ (3,5/5)
Daudz elektroniskāks un daudz smeldzīgāks par savu priekšgājēju. Kamēr pirmā no šīm britu nesen-vēl-indie-roka dziesminieka jaunākā, ceturtā albuma raksturiezīmēm ir diskutabla (lai neteiktu – brīžiem pašmērķīga), tikmēr skumju, mistikas un dažādu pārpasaulīgu emociju gūzma ir centrālais plates “āķis”. Nezaudējot “jaunā” Deivida Bovija sajūtu, Volfs tomēr ir pratis tai pāri uzcelt savu “pievienoto vērtību”. Brīžiem mērķējot biedējoši augstu un – likumsakarīgi – brīžiem pārcenšoties un nošaujot greizi.
‘Hard Times’
[audio:http://veitners.com/andrejs/wp-content/music/PatrickWolf_HardTimes.mp3]
‘The Bachelor’
[audio:PatrickWolf_TheBachelor.mp3]
‘Damaris’
[audio:PatrickWolf_Damaris.mp3]
Passion Pit ‘Manners’ (4/5)
Vēl viena plate, kas noteikti būs atrodama daudzos gada noslēguma topos. Uzvarošs, pat hiperaktīvs elektro-deju pops, ar visām no tā izrietošajām sekām: lipīgs “sintiņa” tonis, perfektas harmoniju pārejas, iesemplēts bērnu koris (“thousand vietnamese children…” @Little Britain), trāpīgi ritmi, kas kājām liek kustēties pašām no sevis. Es, protams, runāju par plates otro skaņdarbu un arī vienu no daudzajiem skaļajiem diska hitiem – ‘Little Secrets’.
Continue reading Passion Pit ‘Manners’ (4/5)
Grizzly Bear ‘Veckatismet’ (3/5)
Būtu skumji sava slinkuma pēc šeit nepieminēt šā gada vienu no izslavētākajiem ierakstiem. “Grizzly Bear” ir kārtējie (bez negatīvas pieskaņas) aizokeāna “indie” rokmūziķi, kas rotaļājas ar nu jau par retro kļuvušiem rokmūzikas “štrihiem”, preses relīzēs stāsta par savu cieņu pret “Beach Boys” un Braiena Vilsona daiļradi un kā savā radošajā, tā ikdienas dzīvē uzvedas kā no mēness nokrituši un pēdējos 30-40 gadus garām palaiduši. Tā visa sausais atlikums ir nepārspīlējot – šā gada (ja ne visa gadu desmita) labākā dziesma ‘Two Weeks’ ar, šķiet, vienu no vis-“frīkainākajiem” videoklipiem, ko jebkad esmu redzējis.
Continue reading Grizzly Bear ‘Veckatismet’ (3/5)