Kas varētu būt nākamais “nedarbs” no cilvēka puses, kas jau pirms vairāk nekā gada radījis pasaulē labāko vienas nots albumu? Ar savu grupu radīt pēdējo gadu psihodēliskāko indīpopa ierakstu!
Nezinātājiem: stāsts ir par mūziķi – eksperimentālistu vārdā Noa Lenokss. Viņa soloprojekta “Panda Bear” plati ‘Person Pitch’ kritiķi gandrīz vienprātīgi visā pasaulē cildināja kā 2007.gada labāko albumu. Šī gada sākumā klajā nācis Baltimoras avangardistu/elektroniķu/indī popa psihodēliķu “Animal Collective” jaunākais, astotais albums ‘Merriweather Post Pavilion’. Kā gadījies, kā ne, bet Lenokss jau ilgus gadus ir šās grupas dalībnieks, un pietiek būt dzirdējušam ‘Person Pitch’ un šo jauno “Animal Collective” veikumu, lai taptu skaidrs, kura cilvēka nestā “zāle” grupas mēģinājumos ir tikusi pīpēta visbiežāk.
Citiem vārdiem sakot, es vismaz nekautrētos ‘Merriweather Post Pavilion’ daļēji saukt arī par “Panda Bear” albumu. Par iemeslu tam kalpojusi grupas ģitārista īslaicīga “atkāpšanās no amata”, kā rezultātā tieši Lenoksam ienākusi prātā doma radīt mazāk uz ģitāru rifiem balstītu albumu, kuros puišiem vairāk paspēlēties ar elektroniku – visādiem sempleriem, sīkvenceriem, balsu ieraksta un apstrādes aparatūru un tādā garā.
Rezultāts ir kosmisks indīpops, kas melodiju un albuma kopējās baudāmības ziņā pārtrumpo manis visnotaļ ieredzēto grupas 2007.gada plati ‘Strawberry Jam’ (dziesmu ‘Fireworks’ šad tad paklausos joprojām), taču stilistiski iespaidus un ietekmes smeļas vairāk tā kā “Panda Bear” pārstāvētajā 60.gadu pop-kustībā un nevis “Animal Collective” līdz šim kultivētajā ticībā, ka “attiecīgā reibuma pakāpē iespējams reanimēt psihodēlisko mūziku”. Spilgtākais piemērs ir plates labākā dziesma ‘My Girls’ ar plaukstiņu sišanu, lipīgu “wooou” izsaucienu (gandrīz tādu pašu kādu var dzirdēt nesenajā “Keane” singlā ‘Spiralling’) un citām priekš “Animal Collective” visnotaļ popsīgām izpausmēm.
Par spīti visam iepriekš teiktajam par šā albuma kvalitāti un daiļajām daudzbalsīgajām vokālajām harmonijām, kas beidzot ir nonākušas arī parastajam klausītājam baudāmā saskaņā ar visu to klakšķu, pīkstienu un avangardisku trokšņu jūru, kas savā būtībā arī veido “Animal Collective” mūziku – par spīti tam, ka ‘Merriweather Post Pavilion’ varbūt arī IR lietotājam visdraudzīgākais “Animal Collective” albums, tas joprojām nav nekāds “pēcpusdienas bulciņu pauzes” ieraksts. Kā jau to ļoti uzskatāmi parāda optiskā ilūzija uz plates vāciņa, šim diskam ir vairākas blaknes, kas visas kā viena ir satilpināmas zem trāpīgajiem četriem burtiem angļu mēlē – “high”. Atkarību diez vai izraisīs, taču jaunākiem par 18 gadiem lietot neieteiktu.
Noklausies:
‘My Girls’
[audio:AnimalCollective_MyGirls.mp3]
‘Daily Routine’
[audio:AnimalCollective_DailyRoutine.mp3]
‘Lion In A Coma’
[audio:AnimalCollective_LionInAComa.mp3]
Pēdējais teikums Rīgas Laika Ilmāra Šlāpina ierakstu apskatu stilistikā ieturēts…
Man šis ieraksts “pielēca” tikai pēc kādas piektās klausīšanās reizes. Bet nu tad tā pa īstam un neārstējami. Vajadzīga pacietība un iedziļināšanās.
mhm, es jau juutu – visu riitu shodien funktiereeju, vai tomeer nevajadzeetu pa pusatziimi veerteejumu pavilkt uz augshu. Saak “pieleekt” man ar, sasodiits… :)
bet zini, kaa ar taam atkariibu izraisoshajaam vielaam. Alkaans arii par savu “mantu”, lai vai kaada kandzha taa nebuutu, reibumaa izteiksies visnotalj atziniigi. Man domaat, ka ar muuziku, kas taa riktiigi “pavilkusi” savu klausiitaaju, ir liidziigi: miinusus nepieminam, plusus paarspiileejam.
Nēnu respekts tu sāc runāt un domāt normāli, gribēju jau publiski mest balto cimdu tavā virzienā, bet tavi laboti 4,5 darija mani pozitiviski noskaņotu.
Katrā ziņā labākais no Animal Collective studijas darbiņiem, man jau bija jautājums cik ilgi viņi spēlēsies kā mazi bērni ar trokšņiem.Dievs tak radījis melodiju!Izmantojhot šo klausāmības effekts mājas apstākļos ir nodrošināts!
5 zvaigznes šamiem Animālajam Kolektīvam no 5.
Yeeey “Beach Boys On Acid”!