Lai arī oficiāli Viskonsīnas štata dziesminieks Džastins Vernons sava jaunākā mūzikas projekta “Bon Iver” debijas plati pašrocīgi otrpus dīķim klajā laida jau 2007.gadā, tomēr, pateicoties izdevniecībai “Jagjaguwar”, jau kopš šī gada februāra šī plate lēni, bet nenovēršami ir rāpusies gada labāko ierakstu topa virsotnes virzienā.

Nozīmīgākais no faktiem, kas tev ir jāzina par šo plati, ir tas, ka tās liela daļa ierakstīta, Vernonam uzturoties kādā vientuļā būdiņā kaut kur Viskonsīnā. Iemesls – pirms neilga laika izjukusi mūziķa iepriekšējā grupa un viņu pašu pametusi draudzene. Likumsakarīgi, šī nav pati jautrākā un enerģiskākā folkmūzika. Un labi, ka tā – jo dažnedažādu, lieliskāku un mazāk lielisku dziesminieku ar akustisko ģitāru plecā mūsu pasaulītē ir cik tik uziet. Vernons uz šī fona patīkami izceļas ar savas mūzikas bezgalīgo smeldzi un “romantisko skumju” koncentrāciju. Man, kam patīk katrai mūzikai atrast tās “perfekto” vidi, jāteic, ka šis nu atkal ir nevainojams rudens dzelteno lapu ieraksts – ar zināmu devu depresivitātes, taču saglabājot to sajūtu, ka reizumis Vernons dziedot tomēr arī pasmaida.

Jau pēc pirmajiem akordiem tā vien prasās ‘For Emma, Forever Ago’ likt blakus citai šīgada mūzikas pērlei, “Fleet Foxes” (skat. dziesmu ‘Lump Sum’). Galvenokārt, protams, pateicoties “ne-no-šīs-pasaules” noskaņai, taču arīdzan tāpēc, ka “Bon Iver” skanējumā svarīgu lomu ieņem daudzbalsīgi dziedājumi. Protams, albumā to visu autors ir pats Vernons, kas, bruņojies vien ar pāris mikrofoniem un aizvēsturisku ierakstu aparatūru, n reizes dziedājis “sev pa virsu”, panākot gluži citu efektu kā tad, ja šī būtu “vientuļā dziesminieka” kategorijas mūzika. Arī pats mūziķis to, šķiet, lieliski apzinās:

“I don’t want to be the guy with an acoustic guitar singing songs, because that’s boring for the most part. The song actually needs 80-500 people singing or whatever the vibe is of that room, it needs that fight”.

Lai to panāktu, mūziķis koncertos mēdz izdalīt dziesmu tekstus un notis publikai, lai tā izveidotu ierakstos iemūžināto daudzbalsīgā kora efektu. Savdabīgi, un kaut kā ļoti sagribējās “Bon Iver” reiz skatīt “dzīvajā”. Jo, jāpiekrīt kādam plates cienītāja komentāram internetā – nevar un nevajag pārāk daudz runāt par mūziku, kuru pēc idejas nekādi vārdi nespēj raksturot tik precīzi, kā ikviena tās nots.

Noklausies:

‘Lump Sum’
[audio:BonIver_LumpSum.mp3]

‘Skinny Love’
[audio:BonIver_SkinnyLove.mp3]

‘The Wolves (Act I and III)’
[audio:BonIver_TheWolves(ActIandII).mp3]