Rokmūzikas grandi “AC/DC” jau tad, kad šo rindu autors vēl zem galda staigāja, bija sapratuši maģisko atziņu – nevajag labot to, kas nav salūzis. Pēc astoņu gadu klusēšanas perioda klajā nākusī jaunākā vīru plate šo domu iemieso sevī visburtiskākajā veidā.
Kaut arī vidusskolas gados reiz sanāca Sidnejas vīru maģisko ‘Highway To Hell’ ļoti skaļi izpildīt “dzīvajā” kādas Pārdaugavas skolas žetonu vakarā (iespējams, labākās atmiņas par skolas gadiem!), tomēr neizlikšos par lielāku “AC/DC” specu nekā esmu – galu galā ne reizi neesmu ne uz mājas sienas, ne skolas galda un pat ne uz sev nekad nepiederējušas ādas jakas ar pildspalvu vilcis maģisko koda vārdu “AC/DC”.
Taču te arī nav nepieciešams izlikties – gandrīz katra ‘Black Ice’ epizode rada katrā savā klausītājā ļoti pareizas emocijas: tas ir milzīgs enerģijas lādiņš, kam pievienota neliela doza destruktīvas uzvedības – tādā mērā, lai tu spētu iztēloties sevi ar sliežāmuru rokās – un, protams, šai mūzikai neiztrūkstošā, reizē labsajūtā un riebumā savilktā sejas izteiksme. Tas viss jau pēc dažām albuma dziesmām rezultējas nespējā saprast, kamdēļ cilvēcei jebkad varētu būt ienācis prātā rokmūziku aizvietot ar salkanu un neko neizsakošu popsu.
Bet ne viss ir zelts, kas mutē spīd. Ne vienmēr albumā “AC/DC” patiesi ir tik ārdoši un enerģētiski, kā varētu gribēties – ir mirkļi, kuros vīri, lai izvairītos no vienveidības, ir izkāpuši ārpus savas zelta formulas – 4/4 ritma un “pants-piedziedājums-pants-piedziedājums-bridžs-piedziedājums” shēmas, un, loģiski, sapinušies. Rezultāts ir vairākas dziesmas, kurām pēc “gostiem” vajadzētu tev kaut ko izteikt un likt tev kaut kā justies, bet tā vietā tās vienkārši aizskan garām ausīm, nemaz nerunājot par “dvēseles stīgu aizskaršanu” (piemēram, ‘Skies On Fire’ un ‘War Machine’). Tāpat vērts paturēt prātā to, ka ‘Black Ice’ ir viens no “AC/DC” fonotēkas ilgākajiem, garākajiem albumiem, kā rezultātā nav nemaz jāuzliek kāds cits no veču ierakstiem, lai ar vieglu smaidu sejā uzdotu sev retorisko jautājumu: “Vai kaut kur šis ģitāras gājiens nav jau dzirdēts?”
Par atkārtošanos un “AC/DC” mūzikas vienveidību labāk nemaz neizteikšos, noteikti būs cilvēki, kas par katru atsevišķu vīru dziesmu var uzrakstīt eseju, un būs tādi, kam viss šis vienas nots rokenrols šķitīs sevi izsmēlis jau savus 20 gadus senā pagātnē, un neņemos vainot ne vienus, ne otrus. Skaidrs ir tas, ka Brendana Obraiena producētā 15. “AC/DC” plate var bez stresa gozēties ierakstu plauktā – varbūt ne gluži blakus labākajām šo vīru diskogrāfijas epizodēm, bet ne sevišķi tālu no tām. Kas arī bija jāpierāda.
Noklausies:
‘Smash ‘n’ Grab’
[audio:ACDC_SmashNGrab.mp3]
‘Spoilin’ For A Fight’
[audio:ACDC_SpoilinForAFight.mp3]
‘Rock ‘n’ Roll Dream’
[audio:ACDC_RockNRollDream.mp3]
videnē klausījos viņus, no kasetes vēl. stiff upper lip es ar vēl dzirdēju, bet izgājuši no manas pleilistes jau laikam būs.
he, pārsteigums :) nezināju ka “Tesla/Edisons” vēl albumus izlaiž.