Lielisks ieraksts, ar kuru sākt savu iepazīšanos ar vienu no Kanādas grandiozākajiem indī-popmūzikas skatuves vārdiem.

Atziņa, ka iepriekš tik bezkaunīgo un vienlaikus savādo kanādiešu “The Hidden Cameras” trešajā studijas ierakstā sadzirdams, piemēram, “Belle And Sebastian” raksturīgais rudenīgais optimisms vai “Magnetic Fields” Stefina Merita stila harmonijas, noteikti iepriecinās šo abu kolektīvu cienītājus, taču nedaudz liks vilties tos, kuriem Toronto kolektīva “The Hidden Cameras” vārds nav svešs un kurus apbūra “geju baznīcas tautas mūzikas” apvienības iepriekšējie ieraksti, uz kuru fona ‘Awoo’ ir pat ticis saukts par pārlieku “meinstrīmisku”. Tiesa, atšķirībā no Džoela Giba virsvadītā kolektīva debijas albuma, šeit, piemēram, netiek dziedāts par dažādu cilvēka ķermeņa šķidrumu smaržām un garšām vai iespēju būt kopā ar savu vīrieti un būt “īstam vīram”. Jā, “The Polyphonic Spree” līdzinieki “The Hidden Cameras” jau kopš savas parādīšanās nav slēpuši, ka grupas dalībniekus vieno kopīga ticība un vienotība kādai ASV geju sektai. Tas gan nekādā ziņā nenozīmē, ka kolektīva jaunākajam, nedaudz piezemētākajam ierakstam ‘Awoo’ trūktu potenciāla kļūt par tavu iecienītāko brīvdienu ierakstu – pat ļoti bieži nepilnu 45 albuma minūšu skanējuma laikā prātā iešaujas domas par pārlieku ātri aizskrējušo vasaru un visām no tā izrietošajām sekām. Tiesa, augstāk piesauktā līdzība ar Stefinu Meritu nav nejauša – arī šī “sapņu popmūzikas” savādnieka daiļradi raksturo saldas, nedaudz “ne-no-šī-gadsimta” popmelodijas, kuru pavadījumā viegli aizmirsties un teju vai neiespējami tajās neiemīlēties, taču gluži kā tēja ar cukuru, kas pēc atdzišanas nav baudāma, arī Merits un, likumsakarīgi – arī “The Hidden Cameras” jaunākā plate brīžiem rada pārāk “gaisīgu” un nenopietnu tēlu, kas tieši rezultējas albuma uztveršanas spējās – pārlieku ātri no mūzikas, kuras pavadījumā saulainā brīvdienas rītā atvērt acis, ‘Awoo’ pārvēršas mūzikā, kuras pavadījumā pēc būtības var darīt visu ko. Protams, ir jauki, ja jūsu ierakstu plauktā atrodas plate, kas, piemēram, nepatīkamo trauku mazgāšanas procesu pārvērš deju uzdevumā ar trauku dvieļa vicināšanu ap galvu un žonglēšanu ar glāzēm, bet neprasiet neko vairāk. Tas viss liek ‘Awoo’ nosaukt par daudzpusīgu un visādā ziņā dzīvespriecīgu indīmūzikas ierakstu, ar kuru ērti sākt savu iepazīšanos ar “The Hidden Cameras” daiļradi, lai pēcāk “ar atpakaļejošu datumu” iepazītu abus ‘Awoo’ savdabīgos un – jā, patiesībā tiešām nedaudz nepieradinātākos un arī saturīgākos priekšgājējus.

Noklausies:

Death Of A Tune
[audio:TheHiddenCameras_DeathOfATune.mp3]

Awoo
[audio:TheHiddenCameras_Awoo.mp3]

Lollipop
[audio:TheHiddenCameras_Lollipop.mp3]