Gluži kā, pieļauju, vairāki regulāri pašmāju un aizrobežu mūzikas dzīves uzmanītāji, nevarētu sevi īsti pieskaitīt pie grupas “Dzelzs Vilks” rūdītu cienītāju pulka. Tipiski latviskā manierē esmu klusējoši vērojis grupas attīstību sākot ar 2003.gada megahītu ‘Ļauj man tevi’, neaizmirstot par mazliet smaidu sejā raisošajām atskaņām 2004.gada plates ‘Manās mājās sieviešu nav’ tituldziesmā un, protams, industriālo un reizē maigo pagājušā gada veikumu ‘Kad pūcei aste ziedēs’, ko ļoti jau nu gribējās redzēt Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas nominācijas ‘Labākais instrumentālās, filmu vai teātra mūzikas albums 2006’ uzvarētāja godā.

Taču grupas jaunākā plate burtiski prasās tikt uzteikta un, vienlaikus apsveicot grupu ar tās 16.pastāvēšanas gadskārtu, jāsecina, ka ‘Sārtā Rītausma’ nenoliedzami ir ne tikai “Dzelzs vilka” labākais albums, bet arī nozīmīgs un ilgi gaidīts solis ceļā uz pašmāju, atļaušos teikt – šobrīd agonējošās rokmūzikas atveseļošanu un attīstību. Šeit jārunā gan par termina “grupa” vēl lielāku atbilstību “Dzelzs vilka” šībrīža skanējumam, gan grupas taustiņinstrumentālista Kaspara Tobja pienesumu, kas piešķīris “otro elpu” grupas iepriekš mazliet otrajā plānā noslīgušajai ritma sekcijai, neaizmirstot par vienkārši skaistu (“Dzelzs vilka” veida “skaisti”) melodiju ģenerēšanu. Tāpat gribētos uzteikt tīri žanrisku plates dažādību, kur albumu ievadošais sintētiskais disko-roks (‘Auksto staru gaisma’) spēj organiski pāraugt kā industriāli gotiskās noskaņās (‘Mēness’), tā arī gluži pieklājīgā, “kjūriskā” post-pankā (‘Tik viegls sniegs’). Iespējams, še talkā nāk albuma salīdzinoši niecīgā hronometrāža, kas nepārsniedz 40 minūtes, taču jebkurā gadījumā ‘Sārtā rītausma’ ir ilgi gaidīts apliecinājums faktam, ka arī Latvijā var tapt kārtīgs un terminam “albums” pilnībā atbilstošs rokmūzikas ieraksts.

Noklausies:

‘Mēness’
[audio:DzelzsVilks_Meeness.mp3]

‘Es skrāpēju Tevi no sevis ārā’
[audio:DzelzsVilks_EsSkraapeejuTeviNoSevisAaraa.mp3]

‘Tik viegls sniegs’
[audio:DzelzsVilks_TikVieglsSniegs.mp3]