Albums, kuru dziesminieks Kaspars Dimiters veltījis sev, savā 50 gadu jubilejā, nosaucams vienlaikus par atgriešanos un par jaunu apvāršņu atklājumiem. Par otro liecina jau diska minūti ilgais, elektroniski-instrumentālais ievadopuss ‘Telefona zvans’. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāteic, ka šis un tam līdzīgie, vairāk par “miksiem” nosaucamie un nevis dziesminieku mūzikai pierakstāmie plates “iestarpinājumi”, kas sastopami 70 minūšu ilgās plates ‘Aklā Margrieta’ skanējuma gaitā, arī ir tie, kuru dēļ plati negribas vien nosaukt par ‘Krusta skolas’ turpinājumu. Lai arī prasīties prasās.

“Kā dzīvo cilvēki – paprasi naudai/Vienā vien simtniekā visu Baronu sadzinām” – šķiet, tieši šādām, cilvēciski patiesām rindām pateicoties Dimiters kaldināja savu dziesminieka slavu pašmāju mūzikā un var tikai priecāties, ka nu – pēc dažādi vērtētām politiski-sociālām aktivitātēm un likumsakarīgi – arī šādiem tematiem caurvītiem ierakstiem mākslinieks ir vēlējies “pievērt acis”, tieši šādi pieņemot formu, ar kuru visvieglāk asociēties ikvienam “ikdienišķajam” cilvēkam.

Plates 20 kompozīcijās iespraucies gan Ingas Ābeles dzejolis ‘Pēdējais zirdziņš’, gan veltījums dēlam Jēkabam un pirms pāris gadiem Valmierā vienaudžu nogalinātajam Mārcim, savukārt plati ar albumu kopumā raksturojošām rindām “deg mīlas tetovējums pār pasauli, kas kliedz” noslēdz Dimitera duets ar Bertu Vilipsoni dziesmā ‘Šeherezāde’. Smaidu sejā vēl paspēj raisīt diska izskaņā atrodamais ‘Hellp’, kura tapšanu nepārprotami ietekmējis skaņdarbs ‘Such Great Heights’ no ASV indī-popgrupas “The Postal Service” repertuāra… Jā, šeit nu ir “vienā albumā sadzīta” Dimitera esence, ar uzsvaru uz mīlestību un briedumu, bet ar prātu urdošu domu nepadoties. Skaļi vārdi, taču tomēr – visu laiku labākais Dimitera ieraksts!

Noklausies:

‘Brīvības trimdā’
[audio:KasparsDimiters_BriiviibasTrimdaa.mp3]

‘Nakts serenāde’
[audio:KasparsDimiters_NaktsSerenaade.mp3]

‘Trail Of Blood’
[audio:KasparsDimiters_TrailOfBlood.mp3]