Vai esi ar prieka asarām acīs gremdējies “Belle And Sebastian” episkajā ‘Fuck This Shit’, spļāvis vējā kopā ar “Badly Drawn Boy” un meklējis Eda Hārkorta monstrus savā drēbju skapī? Tad ‘Two Way Monologue’ ir kā radīts tev!

Ļoti jaunā un savam vecumam neiedomājami talantīgā bergenieša Sondres Lerkes otrais ieraksts ik pa brīdim atgādina visus jau pieminētos un arī aizmirstos indie himnu autorus, un aizkustina ar savu vienkāršo, jā – brīžiem pat panaivo izpildījumu, kuru savā veidā varētu saistīt ar nebēdnīgi dzīvespriecīgajiem “Eels” (‘I Like Birds’, ‘Grace Kelly Blues’), tomēr tai pat laikā piedāvā ļoti nobriedušu skanējumu un nepārprotamas pretenzijas uz “augstās mākslas” plauktu.

Šķiet, pirmoreiz par Sondri Lerki uzzināju pirms apmēram gada, kad 2002.gada septembrī, līdz ar sava debijas ieraksta ‘Faces Down’ izdošanu, jaunais norvēģis itin bieži parādījās dažādos mūzikas raidījumos un tv šovos (piemēram, “CNN Music Room” utt.), kur ar savu dzīvesbiedri – akustisko ģitāru, visai veiksmīgi prezentēja sevi kā britu folk – rock scēnas leģendas Nika Dreika (Nick Drake) reinkarnāciju vai vismaz līdzinieku.

Kopš ‘Faces Down’ Lerkes daiļradē ir ienācis liels daudzums jaunu vēsmu. Akustiskā ģitāra ir aizvietota (vietām arī papildināta) ar nervus kutinošām stīgu ansambļa pasāžām; tāpat ‘Two Way Monologue’ raksturlielumu sarakstā ietilpst viegli ritma zīmējumi (vienkāršākie no visiem iespējamajiem), kā arī gaumīgais un nepārspīlētais elektrisko ģitāru, sintezatoru un pūšamo instrumentu lietojums albumā. Īpaši būtu jāizceļ arī Lerkes kā komponista un dziesmu autora talanti (‘Love You’, ‘It`s Over’) – var tikai nobrīnīties un paraustīt plecus, kā vienam 21.gadu vecam puisim no fjordu un vikingu zemes var būt tik plašs un pieredzējis skatījums mūzikas pasaulē!

Aizraujošs (iesaku ieklausīties dziesmu tekstos), dažāds, ar mazuma piegaršu, gards kumosiņš visiem mūzikas “feinšmekeriem”.