Jaunākais, otrais Ņūkāslas indīroka kolektīva „Maximo Park” albums ‘Our Earthly Pleasures’ gribot negribot nostāda savu klausītāju izvēles priekšā – apsveikt „lietotājam draudzīgo” grupas šībrīža skanējumu vai norāt puišus par sava talanta pārdošanu un vieglākā ceļa iešanu.

Ārpus konteksta – atceros, kā tālajā 2002.gadā „LIML” (Latvian-indie mailing list) epastu sarakstes lietotāji skumji nopūtās par „Belle And Sebastian” parakstīto līgumu ar izdevniecību „Rough Trade Records”, vietumis pavīdēja pat frāzes „‘Belle and Sebastian’ ir miruši”. „Maximo Park” gan nav mainījis savu izdevniecību, taču salīdzinot pagājušonedēļ klajā nākušo grupas otro studijas plati ‘Our Earthly Pleasures’ ar grupas plaši izslavēto 2005.gada debiju, prātā var raisīties līdzīgi skaļi izteikumi arī par šīs grupas nākotni.

Tas viss, protams, ar priekšnoteikumu, ka „Maximo Park” debijas albumu ‘A Certain Trigger’ joprojām ierindojat savā labāko „jauno, uzlecošo” grupu debijas albumu topā. Un tam nav iemesla tur nebūt – vieni 2005.gadā grupu sauca par „negaidītu pārsteigumu britu mūzikā”, citi deklarēja, ka Pola Epvorta producētā debijas plate sastāv tikai un vienīgi no „singliem, kas prasās tikt izdoti”. Tagad, ar svaigu ausi iedziļinoties puišu pirmā ieraksta materiālā, protams, jāsecina, ka liela daļa visu šo skaļo vārdu ir blefs un grupa ir un paliek „viena no daudzām” šādā žanrā spēlējošām apvienībām, tiesa, vienlaikus liekot sevi saukt arī par vienu no retajām šajā melodiskā indīroka lauciņā, kas savu arodu dara acīm redzami kvalitatīvi. Un tomēr jāpiekrīt „Pitchforkmedia” – ‘Our Earthly Pleasures’, kas šonedēļ debitējis britu albumu topa otrajā pozīcijā (piekāpjoties vien „Kings Of Leon” jaunākajam ierakstam) liek grupas debijas platei izklausīties pēc pašpietiekama demoieraksta. Un tas nebūt nav labi.

Kritiķiem patīk salīdzināt. Reizēm nelietderīgi, reizēm pašmērķīgi, bet reizēm, lai dažos vārdos pateiktu to, kam citādāk prasītos vesela lekcija. Tad nu arī „Maximo Park” gadījumā tieši ar šiem kritiķu salīdzinājumiem var pretnostatīt abus grupas ierakstus. Ja grupas debijas plati 2005.gadā kritiķi sauca par patīkamu „Franz Ferdinand” un „Futureheads” kokteili, tad ‘Our Earthly Pleasures’, saglabājot abu pieminēto grupu indīroka bravūru, jau pietuvojas „The Smiths” melodiju saldumam. Un tas nu galīgi nav pārmetums, gluži otrādi – pateicoties savam melodiskumam, ‘Our Earthly Pleasures’ nudien ir grūti pretoties, un daudzviet internetā lasītie komentāri no stila „šis man patīk pat vēl vairāk par viņu debijas plati” ir spilgts apliecinājums albuma kvalitātēm. Vai tomēr drīzāk smalkam aprēķinam un kvantitatīvu mērķu virzienā vērstam producenta darbam. Tā vai citādi, taču tieši šis faktors spēlē milzīgu lomu par labu tiem, kas varbūt puišu debijas ierakstu nemaz nav dzirdējuši un kurus interesē vienīgi tas, ka ‘Our Earthly Pleasures’ piedāvā melodisku un prātā uzreiz paliekošu mūziku, kurai ir tendence laika gaitā vēl vairāk „pielipt” savam klausītājam.

[youtube eWwBkA0GqaY nolink]

Albumu ievada popsīgais indīroks ‘Girls Who Play Guitars’, tam seko plates pirmais singls ‘Our Velocity’ (skat.video) un savukārt tam seko otrais singls ‘Books From Boxes’, kurā atsauces uz „The Smiths” daiļradi kļūst vēl taustāmākas. Līdzīgā stilā turpinot, ‘Our Earthly Pleasures’ paskrien gar ausīm burtiski nemanot, piedāvājot vienu hitu pēc otra – vai tas būtu „Bloc Party” spēles manieri prātā atsaucošais ‘Karaoke Plays’ vai plati noslēdzošais, perfektās britpopa tradīcijās ieturētais ‘Parisian Skies’.

Tas viss liek mazliet vīzdegunīgi apzīmogot albumu ar dažāda veida mācību materiāliem raksturīgo frāzi „a complete idiot`s guide to…”, kur daudzpunktes vietā šajā gadījumā jāliek vārds „indierock”. Smieklīgi jau, protams, ka vienīgais vērā ņemamais iebildums ‘Our Earthly Pleasures’ sakarā ir ar atpakaļejošu datumu – retoriskais jautājums, kāpēc grupa ir izlēmusi jaunradi aizvietot ar popularitāti (ja tā padomā, neloģisks šis lēmums nav) – taču tā kā aizvien biežāk kā pasaules, tā arī pašmāju (skat. „Double Faced Eels”) mūzikā oriģinalitāte tiek aizvietota ar bezmugurkaula vāvuļošanu „jo publikai patīk”, tad mazliet sēri nopūsties par grupu, kura varēja bez pūlēm uzlēkt arī augstāk, ir mazākais iespējamais ieguldījums tajā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku padomātu, vai mūzika viņuprāt ir māksla vai izklaides forma.

Kamēr apsverat savu nostāju šajā jautājumā, ‘Our Earthly Pleasures’ turpina savu ceļu šī gada iecienītākā „automūzikas” ieraksta virzienā. Ja tas jums nesagādā nekādas problēmas un ja fakts, ka „Maximo Park” vārdu krietni vairāk šobrīd prasās rakstīt blakus tādai „populārzinātniskai” apvienībai kā, piemēram, „Fall Out Boy”, jums netraucē naktīs gulēt – patiesi aicinu sarūpēt šo plati savai kolekcijai – vērtējot ‘Our Earthly Pleasures’ kā neatkarīgu ierakstu, pat gribētos to nosaukt par iztrūkstošo ceļa posmu, kas ļauj tiem, kas, godīgi atzīstoties – mazliet baidās no 21.gadsimta indīroka, vieglāk saprast un, iespējams, pat iemīlēt šo žanru. Un tikai pēc tam šie klausītāji, iespējams, sapratīs, ka ‘Our Earthly Pleasures’ lielākais mīnuss slēpjas mēģinājumā “popkornizēt” žanru, kura būtība tieši slēpjas protestā visam populārzinātniskajam.

Noklausies:

‘Books From Boxes’
[audio:MaximoPark_BooksFromBoxes.mp3]

‘The Unshockable’
[audio:MaximoPark_TheUnshockable.mp3]

‘Nosebleed’
[audio:MaximoPark_Nosebleed.mp3]