Spilgtākais piemērs tam, kas notiek, kad mēģina radīt mākslu mākslā.
Ieskatoties jauniņās ņujorkietes Noras Džonsas acīs un ieklausoties viņas radītajos opusos, ir tik viegli definēt, kādas ir romantiskas skumjas, taču noklausoties jaunāko Džonsas veikumu – otro dziedātājas un soul-jazz mūzikas dīvas studijas ierakstu ‘Feels Like Home’, ir negodīgi, tomēr neiespējami nesalīdzināt to ar iepriekšējo, 2002. gadā izdoto, astoņus Grammy apbalvojumus ieguvušo ‘Come Away With Me’.
Pēc idejas ikviena mākslinieka ikviens darbs būtu jāvērtē kā atsevišķs, ārpus jebkāda konteksta esošs produkts. Tomēr situācijā, kad kāda jauna sieviete nepilnu trīs gadu laikā ir spējusi kļūt par jauna džeza paveida iedibinātāju un plašākām sabiedrības masām būt galvenais sinonīms vārdu savienojumam “inteliģenta mūzika”, gribot negribot ir jānodarbojas ar “netīrās veļas mazgāšanu” un “jāpiesienas” it visam, kas šķietami varētu neietilpt hiperveiksmīgās karjeristes un ģeniālā talanta īpašnieces Noras Džonsas tēlā (jo tieši tādu viņai piedēvēja itin visi, kuri kaut reizi noklausījušies dziedātājas pirmo albumu ‘Come Away With Me’). Un – diemžēl! – tas nenākas īpaši grūti.
Džonsa, kura tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ ir centusies mākslīgi mainīt savu skanējumu virzienā prom no ‘Come Away With Me’ tik bagātīgi pārstāvētajām klavierbalādēm, kuru organisko sintēzi ar Džonsas balsi daži paspēja nodēvēt par “Ališu Kīzu pieaugušajiem”, ir “iekūlusies” visai dīvainā kantrīrokā ar dažiem blūza un folka elementiem, kuru galvenais noslēpums slēpjas akustiskajās ģitārās un “sausajā” mazās bungas (snare) skanējumā. Tomēr mēģinājums kaut nedaudz paglābties no jau gaidāmajām kritiķu lamām par atkārtošanos un sevis kopēšanu (no kā pie labākās gribas pēc tik skaļas debijas nevar izvairīties) ir radījis pilnīgi pretēju efektu – ieraksts, kurš varēja būt interesants ‘Come Away With Me, Volume 2’, kaut arī sliktāks par savu priekšgājēju (kāda starpība!), ir iznācis ne vien nekvalitatīvāks, bet arī apbrīnojami slinks un miegains. Un runa nav par ritmu! Tautas valodā teiktu – Nora ir šo to “sačakarējusi”, mēģinot mūziku pārvērst matemātiskā vienādojumā, kur rezultāts ir zināms un nu ir jāmēģina ar godu līdz tam tikt. Pietiktu kaut vai ar vienu lipīgu, aizraujošu melodiju, kurai par godu iemīlēt visu albumu. Tomēr nedaudz vairāk nekā 45 minūtes ilgajā ierakstā tā arī neizdodas nevienu tādu atrast.