Teorētiski visnotaļ cienu progresīvo roku tā tradicionālākajās izpausmēs, sākot ar “Genesis” sākuma gadiem un beidzot ar “King Crimson”. Taču laikam jau svaigākos jauno mūziķu centienus rotaļāties šajā žanrā jāsauc par “aiz matiem pievilktiem”.

Tā, piemēram, Ņujorkas kolektīvs “Battles”, kas 2007.gadā laida klajā savu pirmo studijas plati un pateicoties tai nonāca jo daudzu kritiķu gada topos, ir tipisks šāds gadījums. Šai kolektīvā apvienojušies dažādu “šaurās aprindās plaši pazīstamu” grupu mūziķi, taču centrālais “Battles” personāžs ir bundzinieks Džons Staniers. Nemaz negaidiet, nesekos neslāpēta sajūsma un frāzes “man kā bundziniekam šķiet, ka…”. Tādas frāzes es šī žanra ietvaros labprātāk taupu tādām grupām kā, piemēram, “Rush” un jo īpaši viņu bungu vīram Nīlam Pērtam. Bet tas cits stāsts.Acīm redzot apjaušot, ka nupat jau tiešām “standarta” mūziķiem ir pienākuši ļoti grūti laiki un vienīgais veids, kā izdzīvot, ir improvizēt, “Battles” ir savā mūzikā burtiski sataisījuši rasolu. Vienā katlā ir psihodēliskā, progresīvā un postroka elementi, šur tur pavīd pa kādai tīri vai “ambient”-ālai kompozīcijai. Īsāk sakot – avangards. Turklāt avangards ar labu mārketingu, jo visam augstāk minētajam tiek dots žanrisks kopsaucējs – “math rock”. Ne gluži vecais triks ar “jauna” žanra radīšanu (kā, piemēram, nesenais “new rave” fenomens), jo teorētiski “math rock” saknes meklējamas jau tālajos astoņdesmitajos un “Battles” debijas platē var dzirdēt citātus gan no Džona Keidža (nē, šai albumā nav nevienas “4:33” stila dziesmas), gan Stīva Reiha, gan, piemēram, “Captain Beefheart”.

Taču tam visam ir nenoliedzama ēnas puse – albums ir nebaudāms. Tiešā nozīmē – pārāk bieži “Battles” skaņu gleznās gremdēties ir pagrūti. Tā teikt, TMI – “too much information” jeb šai gadījumā – pārāk daudz detaļu. Ja vakar aplūkotās “Tinariwen” jaunās plates gadījumā biju gatavs septiņas minūtes no vietas klausīties būtībā vienu un to pašu pavadījuma cilpu, tad “Battles” gadījumā līdzīgi “aptamborētas” pavadījuma frāzes mani dara nervozu. Protams, svaigumu mūsdienu mūzikas paredzamībā šādi albumi piegādā ar uzviju, taču vismaz manās acīs šī plate šai līmenī arī paliek – kā patīkams (lasi: sarežģīts, smagnējs un grūti klausāms) izņēmums mūsdienu paredzamajā mūzikas vidē.

Un nobeigumā – tikai pierādījums, ka a) šitie čaļi noteikti “dzīvajā” sevi parāda pavisam citā gaismā, kā arī b) bez zāles laikam kaut ko tādu radīt nav reāli.

[youtube WWaTKpWcb4Q nolink]

Noklausies:

[audio:Battles_RaceIn.mp3]
[audio:Battles_Ddiamondd.mp3]
[audio:Battles_Tonto.mp3]