Janvāris. Kamēr mūziķi visā pasaulē “atkopjas”, un pirmais oficiālais šīgada ieraksts – Austrālijas popdziedātājas Sias Furleres jaunā plate vēl neraisa nekādas konkrētas atziņas, ir laiks sevis izglītošanai. Citiem vārdiem sakot – ja arī kādam gada noslēguma topi prātā raisa jautājumu “Un ko man tagad darīt? Skriet visus šos sūdus pirkt?!”, tad man viņa žēl. Tā, piemēram, viņa ausis visticamāk nekad nesasniegs, iespējams, pasaulē vienīgais veiksmīgais “vienas nots” mūzikas albums.

“Panda Bear”, īstajā vārdā Noa Lenokss, ir mūziķis – eksperimentālists. Pazīstams, pateicoties bungošanai Ņujorkas indie-roka kolektīvā “Animal Collective”, kas, starp citu, pagājušogad arī laida klajā visnotaļ aizraujošu plati, kuras singls ‘Fireworks’ ir atrodams arī manās pagājušā gada labāko dziesmu izlasēs. Īsāk sakot – viens no tiem, kam IR iekšā.

Taču tas, kas “nāk ārā”, bieži vien ir visnotaļ grūti kategorizējams un apzīmējams. “Vienas nots albums” – atsauce uz daudzām “vienas nots” dziesmām – ar mazliet negatīvu pieskaņu attēlo ‘Person Pitch’ absolūti elementāro formu, taču praktiski neko nepasaka par to, kāpēc, piemēram, “Pitchfork Media”, “Tiny Mix Tapes” un “Fact Magazine” tieši šo plati ir nosaukuši par 2007.gada labāko albumu. Ja man jāpaskaidro, kāpēc es, iespējams, labprāt tagad arī šo, jau 2007.gada martā klajā nākušo mūziķa “Panda Bear” trešo soloalbumu ierindotu starp saviem pagājušā gada atklājumiem, tad es piesauktu apzīmējumu “guļamistabas mūziķis”. Termins, kas vienlīdz labi raksturo gan Imanta Dakša pirmos ierakstus, gan visu Daniela Džonstona daiļradi, “Panda Bear” gadījumā no izteiktos lo-fi dziesminieka toņos ieturēta otrā albuma ir pārvērties eksperimentālā rokmūzikas, ambient elementu un elektronisku semplu apvienojumā, neliekot meklēt jaunus žanrus, kuriem jauno disku pierakstīt, bet gan liekot jūsmot par daudzajām formām, kurās mūsdienās sevi izpauž tā sauktie “jauno laiku dziesminieki” (skat. “Beirut”, “Final Fantasy” un kaut vai to pašu “Goran Gora”).

Nav noslēpums – mūzika (vismaz aizvien lielāka tās daļa) kļūst aizvien detalizētāka, pat sarežģītāka, brīžiem liekot sastapties ar izteiktiem “konceptalbumiem”, no kuriem pat gada izlases vajadzībām nav iespējams “izraut” vienu dziesmu, jo tā ir jāklausās kopā ar visām pārējām (šeit vietā lieliskais teiciens par labāko lappušu izraušanu no grāmatas). ‘Person Pitch’ ir šī paša mūzikas “jaunā viļņa” produkts – ieraksts, kurš vienubrīd prātā atsauc spārnoto frāzi no “Little Britain” par “tūkstoš skrandainiem vjetnamiešu bērniem”, taču jau nākamajā pazūd dažādu semplu, loop-u un skaņu fragmentu jūrā – no raudoša bērna un ūdens plunkšķiem līdz a-la-gregoriāņu dziedājumiem. Tas viss kopskatā ar jau piesaukto albuma “vienas nots” pavadījumu veido ierakstu, kas ne tikai izklausās kā tapis totālā meskalina varā vismaz pirms 50 gadiem, bet arī ir apbrīnojami enerģētisks un, gluži kā kāda bez mitas atkārtota mantra, noved savu klausītāju līdz grūti izskaidrojamai, taču fiziski sajūtamai muzikālai katarsei.

Noklausies:
[audio:PandaBear_Bros.mp3]

[audio:PandaBear_ComfyInNautica.mp3] [audio:PandaBear_ImNot.mp3]