Viens no leģendārākajiem progresīvā roka vārdiem – kādreizējais grupu „Soft Machine” un „Matching mole” bundzinieks/solists Roberts Vaiatss nācis klajā ar savai pretrunīgajai personībai pilnībā atbilstošu, absolūti neparedzamu, mazliet šizofrēnisku 12. soloalbumu.

Nezinātājam būtu gari un plaši jāstāsta, lai varētu kaut nedaudz viņu sagatavot Roberta Vaiata mazliet ķertajai būtībai. Būtu jāstāsta par trakulīgajiem septiņdesmitajiem un izkrišanu pa trešā stāva logu kādas ballītes laikā, kā rezultātā mūziķis atlikušo dzīvi pavada ratiņkrēslā. Nedrīkstētu nepieminēt viņa slavenos „trako rūķu” smieklus albumā ‘End Of An Ear’ – vispār mūziķa līdzšinējie ieraksti būtu plašākas sarunas vērti, kaut vai tāpēc, lai saprastu, kā viens cilvēks cauri laikiem var saglabāt tik, maigi izsakoties – „alternatīvu” skatījumu uz dzīvi, kāds ir dzirdams teju ikvienā Vaiata albumā vai projektā, kur viņš piedalījies viesmūziķa statusā.

Plašākam mūziķa nepazinēju skaitam būs zināms vai nu Vaiata un vācu komponista Maksa Rihtera sadarbības auglis – klavieru un „ambient” noskaņu caurvītais instrumentālais albums ‘Songs From Before’, starp kura dziesmām Vaiatss deklamē Haruki Murakami romānu fragmentus, vai arī gaisīgais un vārda vistiešākajā nozīmē skaistais skaņu celiņš filmai ‘Ceļojošās ciltis’ (‘Le Peuple Migreteur’). Iespējams, tieši pateicoties šiem Vaiata darba augļiem vairs neceļas roka viņu ierindot vienā „plauktiņā” ar tādiem mūziķiem kā kādreizējais „Pink Floyd-ietis” Sids Barets vai aizokeāna ietekmīgākais dziesminieks, pieaugušais puišelis Daniels Džonstons. Jo Vaiatam ar prātu viss kārtībā. Lai arī brīžiem es par to tik pārliecināts nebūtu.

Jaunais, neatkarīgās ierakstu izdevniecības “Domino Recordings” paspārnē klajā laistais disks seko mūziķa 2003.gadā izdotajai, “Mercury” mūzikas balvai nominētajai platei ‘Cuckooland’. Arī jaunā albuma ierakstā, gluži kā tā priekšgājēja tapšanā, ir piedalījušies tādi Vaiata senu dienu „cīņu biedri” kā Braiens Īno un grupas “Roxy Music” dalībnieks Fils Mancanera; tāpat plates tapšanā pieaicināts arī britu dziesminieks Pols Vellers. Tomēr, kā jau intervijās albuma tapšanas laikā atzinis pats Vaiatss, jaunajā albumā viņš centies radīt vairāk grupai līdzīgu skanējumu, neuzsverot faktu, ka tie ir tikai viesmākslinieki. Viņš teicis: “Mūzika nav tikai abstrakta bauda, tā ir konkrētu cilvēku sabiedrība. Kāpēc man patīk Djūks Ellingtons un Čārlzs Minguss, bigbendi? Jo katrs šo orķestru mūziķis ir identificējams kā personība – atskaņojot plati, ir jūtama šī sabiedrība, šis kolektīvs vienā istabā.” Neņemšos spriest, kurās albuma epizodēs var sadzirdēt konkrēti katra pieminētā mūziķa pienesumu, taču fakts ir neapstrīdams – ‘Comicopera’ nudien izklausās pēc kārtīgā grupas albuma, un tā ir lieta, kas līdz šim Vaiata daiļradē nav bijusi īpaši izplatīta.

Nozīmīgu artavu vārda „albums” trāpīgam lietojumam ‘Comicopera’ sakarā ir devis jau tā nosaukumā ietvertais saliktenis – komiska opera, taču komiska nevis tradicionālu joku, bet gan cilvēka vājību un neizprotamu rakstura īpašību kontekstā. Savukārt par atsauci uz operu plate parūpējas ar savu trīsdaļīgo formu – ‘Lost In Noise’, ‘The Here And The Now’ un ‘Away With The Fairies’ – un stundu ilgo skanējumu.

Kā jau var nojaust no iepriekš piedāvātā vārda „komisks” skaidrojuma Vaiata izpratnē, ‘Comicopera’ apdzied pasauli mazliet sociopolitiskā skatījumā. Viss albums zināmā mērā ir viena liela šarāde, jo gan albuma ievads ‘Stay Tuned’ ar tekstiem „Stay tuned, there is more to come / stay tuned / oh don’t go searching, I’ll get back to you”, gan plates melodiskākā dziesma – romantiskais duets ‘Just As You Are’ par otra cilvēka trūkumu pieņemšanu var tikt tulkots kā politisku „indivīda – valsts” attiecību ironisks atspoguļojums. Nojausma par albuma politisku dabu patiesībā rodas tikai līdz ar albuma trešās daļas sākšanos, jo pēdējās piecas albuma dziesmas Vaiatss dzied spāņu un itāliešu valodā, tādējādi demonstrējot nepatiku pret Anglo-amerikāņu kultūras dominanci pasaulē – šādi mūziķis sakās demonstrējam savu riebumu pret to visu. Lūk, to es saucu par nostrādātu, politisku albumu – ir nepieciešams to pāris reizes noklausīties, lai vispār domājošam cilvēkam rastos aizdomas, ka aiz profesionāli nostrādātās albuma fasādes slēpjas kas vēl dziļāks. Tā nav nekāda bļaustīšanās „bring the troops back home”, kā to praktizē aizvien vairāk mūziķu, uzskatot to par „aktīvu dalību politiskos procesos” un „nespēju saglabāt vienaldzību”.

Muzikālā ziņā tā vien prasās pēc vienkārša, skaļa saukļa – ‘Comicopera’ ir līdz šim spilgtākais Vaiata albums, kurā izdevies profesionāli atklāt mūziķa ilggadējo mīlestību pret džezu. Šeit gan jāatgriežas pie iepriekš minētā albuma iedalījuma, jo izteikti džeza stilistikā ieturēta tikai pirmā „komiskās operas” daļa. Iespējams, visvairāk ārpus šās virzības ir tieši jau piesauktais plates ievads ‘Stay Tuned’, ko sakomponējusi norvēģu dziesminiece Anja Garbareka un kurā var saklausīt atsauces pat uz triphopu (!!) „Portishead” gaumē. Tomēr arī šai opusā, gluži kā diska turpinājumā, sastopamas atsauces uz tā sauktās „depresijas ēras” mūzikas noskaņas klātbūtni. Dziesmā ‘Stay Tuned’ tā ietērpta klarnešu ansambļa spēlē, ‘You You’ šīs noskaņas piedāvā pūtēju ansamblis, savukārt ‘A.W.O.L.’ surdinētās trompetes ievads un ‘Anachronist’ saksofonu tumsnējās saspēles pamatīgi atgādina Mailza Deivisa albumu/skaņu celiņu ‘Ascenseur pour l’échafaud’.

Albuma otrā daļa ‘The Here And The Now’ sākas ar akustisko salonu balādi ‘A Beautiful Peace’, kuram seko blūza/svinga žanriem piedēvējamais ‘Be Serious’. Mirkli vēlāk duetā ar pūtēju ansambļa spēli dziesmā ‘On The Town Square’ ieskanas…skārda bungas! Tās pašas, kas populāras dažādās dienvidu salās un kuras parasti dzirdamas kalipso ritmos, un visiem asociējas ar sauli un vasaru. Mirkli vēlāk šādos pašos saulainos toņos izskan dziesma ‘A Beautiful War’, par kuras atklāti politisko saturu sākotnēji signalizē tikai tās nosaukums, jo dziesmu caurvij saldu bekvokālu dūdošana un frāze „just a beautiful day…”. No saulainās noskaņas izrauj plates psihedēliskākais opuss – elektroniski modificētu balss tembru un basklarnetes spēles caurvītais ‘Out Of The Blue’.

Plates noslēdzošā, trešā daļa, kurā, kā jau teikts, Vaiatss dzied itāliešu un spāņu mēlē, atkal muzikāli atgriežas dažādu džeza formu noskaņās. Te ir gan piesauktie 50.gadi (‘Cancion De Julieta’), gan savdabīgs „free-jazz” marimbas un zvanu izpildījumā (‘Pastafari’), gan ‘Fragment’, kas semplē albuma sākumā atrodamās dziesmas ‘Just As You Are’ fragmentus, atskaņojot tos reversā – no beigām uz sākumu. Albumu noslēdz elegantais, latino ritmos veidotais ‘Hasta Siempre Comandante’, liekot secināt, ka pat bossanovas ritmos Vaiata savdabīgais vokāls izklausās visai aizraujoši.

Gluži kā viss ‘Comicopera’ kopumā. Tas vienlaikus ir tipisks Vaiata albums, jo ir tik sarežģīts un netradicionāls, ka pārāk bieži to klausīties ir neiespējami, bet vienlaikus ‘Comicopera’ arī ir klausītājam visdraudzīgākais un pozitīvā nozīmē šokējošākais Vaiata disks, ko nevar nevērtēt arī ārpus šā ekstraordinārā mūziķa daiļrades. Abstrahējoties no jautājumiem par gaumi un patiku, profesionālā ziņā nav nekādu vērā ņemamu iemeslu, kāpēc ‘Comicopera’ nevarētu tikt saukts par Vaijata labāko un vienu no šī gada profesionālākajiem un kvalitatīvākajiem oriģinālmūzikas ierakstiem.

‘Stay Tuned’
[audio:RobertWyatt_StayTuned.mp3]

‘Just As You Are’
[audio:RobertWyatt_JustAsYouAre.mp3]

‘A.W.O.L.’
[audio:RobertWyatt_AWOL.mp3]