Nē, “slapjais sapnis” negrasās pārtapt mūziķu interviju blogā, taču ja reiz tev dod iespēju aprunāties ar grupas “Stereophonics” bundzinieku Havjeru Veileru, tad šo iespēju būtu noderīgi izmantot!

A.V.: Kā tu varētu raksturot grupas „Stereophonics“ muzikālo attīstību cauri gadiem? Es zinu, ka tu grupā spēlē salīdzinoši nesen, tāpēc tev varētu būt grūti pastāstīt par „tālo“ 1992.gadu un grupas priekšgājēju – apvienību „Tragic Love Company“…

Jā, es grupā esmu nu jau gandrīz četrus gadus, tāpēc par pirmsākumiem man grūti teikt, taču zinu, ka „Stereophonics“ sāka kā maza grupiņa „no laukiem“ – kā jau lielākā daļa mūzikas grupu. Un gluži kā visām grupām, arī „Stereophonics“ primārais uzdevums bija pēc iespējas vairāk cilvēkus savā dzimtajā Velsā iepazīstināt ar savu mūziku. Šie pirmsākumi allaž ir ārkārtīgi interesanti – stāsti par pirmajiem koncertiem un albumiem… Šobrīd „Stereophonics“ jau labu laiku ir līdz ausīm iekšā šajā bezgalīgajā riņķa dancī, ko mēdz saukt par „grupas ikdienu“. Kā beidzas koncertturneja, tiek sākts darbs pie jauna albuma. Kā ir pabeigts albums, dodamies atkal turnejā… (smejas) Izklausās bezgala nogurdinoši, taču tā nemaz nav – viss šis process ir ārkārtīgi aizraujošs, sākot jau ar to, ka katrs albums ir citādāks un arī top savādāk. Arī koncertēt mēs aizvien vairāk izvēlamies braukt uz pēc iespējas dažādākām pasaules malām.

Nosacīti „gatavojoties“ šai sarunai dienu iepriekš vēlreiz noskatījos grupas DVD koncertierakstu ‚A Day At The Races’. Lai arī neesmu vēl bijis nevienā „Stereophonics“ koncertā, tomēr, manuprāt, jūs esat ļoti izteikta „dzīvā grupa“, turklāt jūsu koncerti ir ļoti cieši saistīti ar publikas atdevi. Varētu pat teikt, ka „pareizā“ publika ir ļoti nozīmīgs vārdu savienojums „Stereophonics“ sakarā.

Jā, to tu esi precīzi pamanījis. „Stereophonics“ ir tieši uz dzīvajiem koncertiem orientēta grupa – mums ļoti patīk koncertēt.

Jūs vienā dienā varat būt tādu grupu kā „Rolling Stones“ vai „U2“ iesildītāji un koncertēt 50 tūkstošiem cilvēku, taču jau nākamajā intimā atmosfērā uzstāties kādā klubā pāris simtu klausītāju priekšā.

Jā, turklāt mums klausītāju skaits absolūti nav no svara. Protams, lielajos stadionu koncertos ir milzīgas, krāšņas skatuves, arī organizētāji tevi aprūpē ar lielāku vērienu (smejas), galu galā – redzēt, kā neskaitāmi tūkstoši cilvēku lēkā un vicina rokas pa gaisu ir ikviena mūziķa svētlaimes brīdis. Taču ar mazajiem koncertiem ir gluži cits stāsts un arī cits „fīlings“. Tur tu personīgi izjūti klausītāju, kam tu spēlē, tu redzi cilvēkus pie skatuves, kaut kādā ziņā asociējies ar viņiem. Mazajos koncertos laikam ir pamatīgāk jāstrādā, kā mūziķim – tur nevar „iziet uz masām“.

Man gan nav nekāda statistiska pamatojuma tā teikt – un es zinu, kā tas izklausīsies – taču es pieļauju, ka skaitliski visvairāk Latvijas klausītāju grupu „Stereophonics“ atcerēsies no sadarbības ar Tomu Džonsu dziesmā ‚Mama Told Me Not To Come’. Jautājums ir – vai grupa arī turpmāk plāno ierakstīt kādas kopdziesmas ar citiem mūziķiem, vai arī varbūt kaverversijas, kā Roda Stjuarta ‚Handbags And Gladrags’, kas arī Latvijā izskanēja ļoti bieži.

Sadarbība ar Tomu Džonsu notika gluži nejauši, viņš laikam bija kaut kā dabūjis grupas kontaktus un tā tas arī viss radās. Taču pēdējos gados esam pilnībā mainījuši savu „vērtību sistēmu“, sevi reprezentējam pilnīgi citādāk. Tāpēc šos skaņdarbus Rīgā negaidiet! (Smejas) Nē, Kellijs Džonss man te blakām saka, ka viņš labprāt uzspēlētu ‘Handbags And Gladrags’!

Bet ja nopietni, tad grupa joprojām šad un tad ieskaņo pa kādai kaverversijai. Salīdzinoši nesen, par godu „The Beatles“ slavenā albuma ‚Sgt. Peppers Lonely Hearts Club Band’ 30 gadu jubilejai bijām viena no tām grupām, kas piedalījās šī albuma dziesmu kaverversiju projektā (skat.video).

[youtube pEQSX48MEDw nolink]

Tāpat dažas kaverversijas ir atrodamas grupas neseno singlu B-pusēs, piemēram, ‚I Wanna Be Your Dog’ no „The Stooges“ repertuāra. Kaverversijas ir ļoti svarīga ikviena mūziķa dzīves sastāvdaļa, galu galā bieži vien tieši tā dzimst jaunas grupas – spēlējot dziesmas, kas tev pašam patīk.

Grupas „Stereophonics“ solists Kellijs Džonss vairākkārt publiski uzsvēris, ka pēc viņa domām jūsu pagaidām jaunākais albums arī ir grupas vislabākais. Kādas ir tavas domas?

‘Language. Sex. Violence. Other?’ bija lielisks ieraksts, galu galā tas bija pirmais ar mani grupas bundzinieka godā. Taču personīgi man mūsu jaunā plate patīk vēl labāk!

Grupas jaunais albums ‘Pull The Pin’ nāks klajā oktobrī. Vai viss jau paveikts? Kā noritēja darbs pie plates ieraksta?

Albums ir jau gatavs un jau pirms pāris mēnešiem tika pabeigti arī visi miksēšanas darbi. Plati ierakstījām jau 2006.gada beigās un tā galvenokārt tapa gluži kā tāds „jam session”. Tieši tāpēc, ja ar vienu vārdu šobrīd jāraksturo „Stereophonics“, tad es teiktu – improvizācija.

Jaunais albums mums tapa triecientempos. Ja parasti grupas ierakstu studijās pavada līdz pat trim mēnešiem, tad mēs kopā albuma ierakstam iztērējām maksimums 6 nedēļas. Pirmajā albuma ieraksta demo sesijā, kas ilga 2 nedēļas, mēs trijatā nosēdāmies studijā un improvizējām. Rezultātā mēs šo Īrijas studiju pēc 2 nedēļām pametām jau ar 12 dziesmām kabatā, tas nozīmē, ka katru dienu spējām sakomponēt vienu dziesmu. Nav slikts temps!

Ko vietējiem mūzikas cienītājiem gaidīt no grupas koncerta „Positivus AB“ mūzikas festivālā?

Spēlēsim daudz ko no mūsu pēdējā albuma, būs, protams, arī vairāki skaņdarbi no jaunās plates, taču lielos vilcienos, kā jau prognozējams, tā būs grupas „labāko dziesmu izlase“ – pa druskai no visa, ko grupa ir radījusi. Ar uzsvaru uz enerģiju!

Ko tu pats sagaidi no šī koncerta Latvijā?

Zināmā mērā tā būs abpusēji ļoti interesanta tikšanās, jo daudzi Latvijā mūs nav dzirdējuši un mēs paši, protams, arī tur vēl nekad neesam uzstājušies. Es no tiesas gaidu šo koncertu un ceru sagaidīt to pašu katra mūziķa iecienīto skatu, kad klausītāju tūkstoši vienā solī lēkā līdzi ritmam un jūtas laimīgi!