Tuvojoties 27. un 28.jūlijā Salacgrīvā paredzētajam „Positivus AB Festival” mūzikas festivālam, sanāca aprunāties ar vienu no koncerta viesiem – britu dziesminieku Deimonu Gofu, pazīstamu arī kā „Badly Drawn Boy”. Ar mūziķi par dziesmu rakstīšanu, futbolu, internetu un videoklipiem sarunājās Andrejs Veitners.

A.V.: Gadu gaitā tev neskaitāmas reizes ir vaicāts, no kurienes aizgūts tavs pseidonīms „Badly Drawn Boy”. Lai neatkārtotos vaicāšu, vai tavuprāt alter ego māksliniekam dod iespēju noslēpties pašam no sevis?

D.G.: Grūti pateikt. Man tas ir tikai vārdu savienojums. Kad man bija aktuāli tādu sameklēt, tas bija foršākais, ko varēju sev iedomāties. Kādreiz, tikko biju sācis muzicēt – tas varētu būt bijis ap mana pirmā EP iznākšanas laiku – tas man nozīmēja daudz, jo jau biju panācis zināmu progresu, atpazīstamību ar šo savu „jauno vārdu”, taču tagad… Nezinu, šaubos, ka situācijā, kad man būtu cits pseidonīms, es arī spēlētu citu mūziku.Daudzi cilvēki nesaprot, kā tas var būt, ka solomūziķim ir segvārds, pseidonīms. Bet būtībā tas ir tieši tas pats gadījums kā ar grupu nosaukumiem – tas ir vārds, ar kuru tu reprezentē savu mākslu. Tavs zīmols.

A.V.: Vai gadu gaitā noslēpumainības pilnā aura ap „Badly Drawn Boy” tika veidota ar nodomu vai Tu vienkārši esi noslēpumains vienpatis?

D.G.: Ir dzirdēti dažādi uzskati par mani, piemēram, ka ar mani ir grūti komunicēt. Tās ir pilnīgas muļķības. Esmu ļoti godīgs cilvēks, taču jo īpaši mūzikas biznesā ir vērtīgi pēc iespējas vairāk paturēt noslēpumā. Man nepatīk liela uzmanība, neesmu no tiem, kas cauru dienu gozējas TV un uzskata to par fantastisku dzīvesveidu.

A.V.: Tu daudzkārt esi uzsvēris savas īpašās attiecības ar Mančestru.

D.G.: Jā, tā man ir īpaša pilsēta. Tādā pašā ziņā kā ikvienam cilvēkam prātā līdz pat vecumdienām paliek viņa „bērnības zeme”. Pats es uzaugu netālu no Mančestras esošajā Boltonā, bet ar Mančestru man saistās daudz atmiņu kā, piemēram, došanās pie vecvecākiem. Kad biju mazs, tās 20 jūdzes man šķita bezgala ilgs ceļojums.Vēlākos gados jau pats braucu uz turieni iepirkties, apmeklēju koncertus. Vēlāk arī pārvācos tur dzīvot kopā ar draugiem. Tie tik bija gadi…

A.V.: Otra tava „mīlestība”, kā šķiet, ir futbols.

D.G.: Gan jā, gan nē. Es tolaik vēl biju tikai jauns puika, man patika futbols, gluži kā lielākajai daļai mana vecuma zēnu toreiz un tagad. Jā, kad biju jau tīņa gados, parādījās kaut kādas ambīcijas un idejas par to, ka varētu ar to arī nodarboties nopietnāk, taču laikam nebiju tik ļoti veltījies šim sportam, lai no tā kaut kas sanāktu. Bez tam treniņi bija patiešām intensīvi.

A.V.: Tātad nav tā, ka tev reiz savā dzīvē ir nācies izvēlēties – spēlēt futbolu vai rakstīt mūziku?

D.G.: Nē, jo toreiz, kad pārtraucu dzenāt bumbu, nemaz nezināju, ka kādreiz būšu mūziķis, pat nevarēju iedomāties, ka spēju sarakstīt kaut vienu dziesmu. Pēc futbola perioda biju nolēmis kļūt par skaņu inženieri, tad biju aptuveni 19 gadus vecs. Piestrādāju vienā ierakstu studijā. Bieži studija bija tukša un tad es arī pirmoreiz piesēdos pie klavierēm un uzstrinkšķināju pirmos akordus uz ģitāras.

A.V.: Kā tu varētu kā mūziķis raksturot savu dziesmu tapšanas procesu? Ir dzirdēti teksti no grupām par to, ka viņas ir tikai kā starpnieki, kuri dziesmas nodod sabiedrībai, jo tās sevi veido pašas, ļoti individuālā ceļā.

D.G.: Jā, protams, cilvēkiem patīk šādos krāšņos vārdos ietērpt savas ambīcijas. Visticamāk es arī, ja būtu gatavojies, varētu nākt klajā ar līdzvērtīgu sāgu. Bet patiesība ir tāda, ka es nemaz nevaru atbildēt uz šādu jautājumu – es nezinu, kā top manas dziesmas. Tās vienkārši top. Jo īpaši, atskatoties atpakaļ, ir neiespējami atcerēties, kādu iemeslu dēļ kura dziesma ir tikusi sarakstīta. Iespējams, te pie vainas ir fakts, ka man tas viss notiek diezgan neapzināti un automātiski. Es jau smejos – man atliek tikai pāris minūtes pasēdēt un paskatīties uz klavierēm, kad jau prātā būs dzimušas idejas kādām desmit dziesmām. Cilvēki man netic, kad saku, ka esmu radījis jau 10 tūkstošus dziesmu, taču lielākā daļa no šī skaita ir idejas, akordu salikumi, noskaņa – būtībā pats svarīgākais, kas vien dziesmā var būt. Šīs idejas tad nu es glabāju, gluži kā vēstules kastē, līdz brīdim, kad tās kļūs noderīgas.Jāpiebilst noteikti, ka dziesmu ieskaņošanas process ir ārkārtīgi interesanta lieta, jo tad šīs idejas darba gaitā spēj transformēties visdažādākajos veidos. Ierakstu studijā gan mūziķim vairs nav gandrīz nekādas varas pār dziesmu, tā jau sāk „dzīvot savu dzīvi”.

A.V.: Kāda doma vadīja Tevi Tava jaunākā albuma, ‘Born In The U.K.’ tapšanā? Vai pēc sapņainā ‘One Plus One Is One’, kas ir viens no maniem iecienītākajiem Taviem ierakstiem, Tu izdomāji, ka ir laiks parunāt par sabiedriski aktuālākām tēmām?

D.G.: Jaunajā platē es stāstu par lietām, pār kurām mums nav nekādas varas – šajā gadījumā tās ir lietas, kas ietekmē ikvienu no mums, izveido mūs tieši tādus, kādi mēs esam. Tava dzimšanas vieta veido tavu identitāti. Daudz kas no tā, kas seko pēc tam, varētu šķist kā sagadīšanās, bet tā nav.Savdabīgi, bet arī man tieši ‘One Plus One Is One’ pašam šķiet kā viens no veiksmīgākajiem saviem sasniegumiem. ‘Born In The U.K.’ turpina šo virzību.

A.V.: Daudzi cilvēki no tiem, kas dosies uz „Positivus AB” mūzikas festivālu, Tevi atcerēsies kaut vai no savdabīgā dziesmas ‘All Possibilities’ video klipa, kur Tu stāvi pie stacijas un vienkārši esi ielu muzikants. Paturot prātā šās idejas vienkāršumu un ģenialitāti, kā Tev šķiet, kāda ir videoklipu loma un virzība mūsdienās?

D.G.: Videoklips ir cits veids, kā sasniegt savu auditoriju. Šajā „YouTube” laikmetā tas, protams, ir aktuāli, jo īpaši ja runājam par vienkāršām, bet efektīvām idejām, gluži kā grupas „Ok Go” klipā uz skrejceliņiem. No otras puses raugoties, videoklipi ir īstas mocības. Pirmkārt, tie ir ellīgi dārgi. Tendence gan ir, ka mūsdienās videoklipiem grupas tērē aizvien mazāk naudas. Man pašam manu videoklipu ikdiena ir diezgan vienaldzīga. Kādreiz biju ļoti pievilcīgs „MTV” auditorijai, tagad es pat nezinu, vai kāda televīzija manus klipus vairs rāda! Arī šajā ziņā mūzikas industrija atrodas pārejas posmā.

Neesmu sapratis līdz galam visu haipu ap ‘All Possibilities’ video. Man pašam šobrīd vistuvākais laikam ir jaunā albuma dziesmas ‘Journey from A to B’ videoklips (skat.video). Tas gan vairāk ir kā koncerttūres laikā uzņemts videomateriāls, pieļauju – daudzi nemaz to nav redzējuši.

[youtube 2heMSaYTl9M nolink]

A.V.: Neiztrūkstošais jautājums par nākamo albumu – būs? Kad? Turpināsies sadarbība ar albuma ‘Born In The U.K.’ producentu Niku Frenglenu no „Lemon Jelly”?

D.G.: To es vēl nezinu. Uz jautājumu „kad būs jauns albums” es varēšu atbildēt tikai tad, kad būšu piesēdies un sācis šo albumu radīt.

Sadarbība ar Niku no „Lemon Jelly” varētu turpināties, jo man ļoti patika ar viņu strādāt. Tiesa, pieļauju, ka šobrīd mums vajadzētu vienam no otra mazliet atpūsties, tāpēc šobrīd, „uz sitiena” visticamāk nekāda kopdarbība nenotiks.Albuma radīšana – tas ir milzīgs spiediens, un personīgi es daudz labprātāk izdotu dziesmas pats, kad vien vēlos un kādas vien vēlos.

A.V.: Tad likumsakarīgs jautājums – internets mūsdienās ir mūziķa draugs vai ienaidnieks?

D.G.: Atkarīgs no cilvēka. Jaunajām grupām, protams, tas ir svarīgs medijs, jo viņu auditorija ir uzaugusi ar internetu un viņām tas ir liels pluss. Tādi kā es, kuriem skolās to nemācīja un kuru laikā internets vēl nebija tik ļoti attīstīts kā šodien, atrodas kaut kur „pa vidu” visā šajā vidē. Zinu tikai to, ka ar interneta iespējām jau sen vairs nav iespējams cīnīties, tā vietā ir jāiemācās ar tām sadzīvot, jācenšas tās pēc iespējas pozitīvāk izmantot. Piemēram, kā reklāmas un informācijas kanāls internets ir ļoti pozitīva lieta, ikvienam mūziķim.

A.V.: Ko vēlies pateikt visiem, kas dosies tevi klausīties uz „Positivus AB” festivālu?

D.G.: Jā, starp citu – kas vēl tur spēlēs?

A.V.: „Stereophonics”, „James”, zviedri „The Concretes”, Brets Andersons… Protams, daudzas vietējās grupas. Visnotaļ jauka sabiedrība!

D.G.: Jā, izklausās forši! Varu tikai cerēt, ka publikā būs daudz tādu cilvēku, kam nav sanācis mani iepriekš koncertos redzēt.

A.V.: Piemēram, es.

D.G.: Tiešām? Nu lieliski! Nevaru vēl solīt, kas izskanēs un kas nē, taču, es ceru, ka jūs visi lieliski pavadīsiet laiku!