Vai nu tas ir Džeka Vaita nesen radītā kolektīva „The Raconteurs” iespaids vai arī grupas „The White Stripes” likumsakarīga attīstība jauna skanējuma un muzikālo apvāršņu virzienā, taču jebkurā gadījumā – dueta jaunākais, pirmdien klajā nākušais sestais ieraksts ‘Icky Thump’ burtiski šokē ar ārdošu un „zem ādas” palienošu, enerģijas pārpilnu rokmūziku.

Iespējams, šo „pārsteiguma momentu” veicina arī fakts, ka prātā tīri labi vēl palicis Džeka un Megas iepriekšējais, 2005.gada ieraksts ‘Get Behind Me Satan’, kurā vairāk dominēja melodija, savukārt mūzikas „jauda” tika ģenerēta ar klavieru spēli, kas, piemēram, tādas dziesmas kā ‘My Doorbell’ vai ‘The Denial Twist’ pārvērta nenoliedzamos „The White Stripes” hitos. Savukārt albuma maigā puse, kurā ietilpa gan vibrofona, gan arī pat akustiskās ģitāras spēle, nemaz nerunājot par lielisko Megas Vaitas feministisko ‘Passive Manipulation’ monologu, padarīja ‘Get Behind Me Satan’ par dažādu un līdz ar to – baudāmu ierakstu.

[youtube 1OjTspCqvk8 nolink]

Tam visam par spīti jau ‘Icky Thump’ ievada akordi – plates tituldziesma (skat.video) – liecina, ka „The White Stripes” nav jāmāca, kā radīt jaunu, svaigu un klausītāju pārsteidzošu mūziku. „Hammond”-iskā ērģeļu burbuļošana, kas būtībā caurvij visu albumu un vienlaikus prātā atsauc gan kaut ko no „bītlu” narkomāniskā perioda, gan arī no grupas „The Who” skaņdarba ‘Baba O`Riley’, piedāvā lielisku platformu Džeka Vaita ģitārspēlei, ko gribētos nosaukt par „uz frāzēm (rifiem) balstītu”.

Pēc plates otrā skaņdarba ‘You Don’t Know What Love Is (You Just Do As You’re Told)’, kas prātā pamatīgi atsauc ‘I Just Don`t Know What To Do With Myself’ no plates ‘Elephant’, uzmanību piesaista mežonīgo rietumu tematikā ieturētais „uzvaras maršs” – dziesma ‘Conquest’ ar elektrisko ģitāru un trompešu sasaucieniem un Džeka Vaita „versiju” par slaveno ‘The Good, The Bad and The Ugly’ tēmas izķērcienu.

Mazliet panciskais ‘Bone Broke’ noslēdz albuma pirmās puses ārdošā rokenrola tematiku, dodot vietu vienam no plates, iespējams, neraksturīgākajiem, taču visnotaļ tīkamiem opusiem – kantrī un „hillbillie” noskaņā veidotajam ‘Prickly Thorn, But Sweetly Worn’, kura bandžo, dūdu, stampājošu ritmu un lipīga „lai-di-dai-di-dai-o-ho” piedziedājuma apkopojums garantē dziesmu, kuras pavadījumā ir grūti „nosēdēt malā”. Dziesma nemanot pāraug šajā pašā tonalitātē ieturētajā, pilnīgi narkomāniskajā ‘St. Andrew (This Battle Is In The Air)’, ko caurvij Megas Vaitas pa pusei saprotams monologs.

Pēc šīs atkāpes albums atkal pieņem sparīga rokenrola izteiksmes formu, kur jo īpaši gribas uzsvērt „cepelīnisko” blūzroku ‘Rag And Bone’ un tam sekojošo, arī „Led Zeppelin” toņos mālēto ‘I’m Slowly Turning Into You’ ar majestātisku ērģeļu partiju priekšplānā. Albuma „tumšo” izskaņu paspilgtina ‘Catch Hell Blues’ slaida ģitāra, savukārt albumam īstajā brīdī elegantu punktu pieliek akustiskais blūzroks ‘Effect And Cause’. Īstajā brīdī tāpēc, ka, šķiet, pēc ilgiem laikiem nākas rokās turēt albumu, kurš nav ne bezjēgā izstiepts, pūloties nabaga plastmasas ripulī saspiest iekšā „cik lien”, ne arī norauts, bez vienotas pamatdomas un mugurkaula. Nē, ‘Icky Thump’ viss ir kārtībā, un, piemetinot, ka „The White Stripes” sen nav bijuši tik ļoti piederīgi rokmūzikai tās klasiskākajā izpratnē, jāsecina, ka ‘Icky Thump’ ir visas iespējas kļūt par to ierakstu, kas visiem tiem, kas iepriekš nav sapratuši, „no kura gala sākt”, pavērs ieskatu „The White Stripes” un jau desmit gadus un sešus albumus ilgajā karjerā.

Noklausies:

‘Conquest’
[audio:TheWhiteStripes_Conquest.mp3]

‘Prickly Thorn But Sweetly Worn’
[audio:TheWhiteStripes_PricklyThornButSweetlyWorn.mp3]

‘Rag And Bone’
[audio:TheWhiteStripes_RagAndBone.mp3]