„No tējas tasītes iznirst pūķis viss zeltā un purpurā” – ar šādiem vārdiem no divu gadu pauzes „iznirst” grupa „Hospitāļu iela” ar nu jau trešo studijas plati ‘Pūķis’ zobos.

Iespējams, tieši 2005.gada vasaras sākumā klajā nākušais ‘nav centrs’ – jaunā ieraksta priekšgājējs un grupas otrais oficiālais albums ir tas, kura dēļ ‘Pūķa’ sakarā gribas lietot vārdus „ilgi gaidītais”, lai arī divi gadi pašmāju mūzikā ir vēl tīri mazs „starpbrīdis” starp platēm. Proti, ja arī pēc sava oficiālā debijas ieraksta ‘nav centrs’ visai tieši grupas cienītājus sadalīja ar plusa un mīnusa zīmi marķējamās grupās, tad pateicoties Šubrovska tekstiem un Andžoņa (a.k.a. „Gas Of Latvia”) aranžējumiem nu nekādīgi nevarēja grupai pārmest oriģinalitātes trūkumu.

Trešajam un jaunākajam grupas ierakstam ‘Pūķis’ par godu pirms pāris nedēļām Mežaparka karuseļos bija redzami virpuļojam dažnedažādi tur citkārt neatrodami, sabiedrībā pazīstami ļaudis un lai arī tematiski albums nav ne bērnišķīgs, ne lunaparka mērķauditorijai un videi atbilstošs, tomēr Mežaparka pussarūsējušie un „padomijas elpas” apdvestie eks-karuseļi (visu cieņu tiem, kas tos vēl spēj uzturēt pie dzīvības) albuma prezentācijas koncertam visticamāk nebija izvēlēti nejauši. Par to liek aizdomāties gan plates muzikālā nokrāsa, kurā aizvien vairāk dominē lēni regeja ritmi, gan arī izteikti intravertie dziesmu teksti – grupas līdera Edgara Šubrovska dienasgrāmatu ekstraktiem līdzīgos pantus (‘Pāris’, ‘Melnais velo’) papildina dzejnieces Agitas Dragunas dzeja no krājuma „Prāts”, kas izmantota trīs albuma skaņdarbos un vēl vairāk attālina albumu no fona vai izklaides mūzikas statusa.

Būs tādi, kas visu iepriekšminēto raksturos ar vienu vārdu – garlaicīgi. Tiem (varbūt) vismaz liksies amizantas abas albuma kaverversijas – Viktora Coja ‘Rjadom so mnoj’ un „NSRD” episkā ‘Ķīna’! Ja pirmās gadījumā jārunā par zināma mēra līdzībām starp šībrīža „Hospitāļu ielas” skanējuma līdzībām ar Coja daiļradi (varbūt izņemot regeja ritmus), tad ‘Ķīnas’ sakarā pirmkārt jau jāapsveic uzdrīkstēšanās ķerties klāt tik neatkārtojamam (šī vārda vistiešākajā nozīmē) skaņdarbam, savukārt rezultāts ir likumsakarīgs katra paša patikai vai nepatikai pret „NSRD” un „Hospitāļu ielu”.

Ko līdzīgu laikam var teikt arī par ‘Pūķi’ kopumā – izlaižot monologu par ierakstu zīmola „Raibais Taurenis” spožumu un postu „Hospitāļu ielas” izaugsmes kontekstā, vien piebildīšu, ka albuma pilnskanībai mazliet traucē abas no jauna ierakstītās kompozīcijas no grupas iepriekšējās plates – ‘Cilvēks no zāles’ un ‘PoPs’, pazīstams pēc piedziedājuma frāzes „bet tās ir citas emocijas”. Lai arī abi šie skaņdarbi ieguvuši stipri „jestrāku” noskaņu un, šķiet, pūlas albumu kopumā izcelt no tam tik piestāvošās, bet „grūti pārdodamās” pārdomu nots, tomēr „vilks paēdis un kaza dzīva” nav šī grupas albuma moto. Patīk tas tev vai ne, bet „hospitāļi” aizvien dziļāk laižas ne gluži melanholijā, bet pašanalīzē un sāpju caurvītā mīlas mūzikā gan.

Noklausies:

‘Pāris’
[audio:HospitaaljuIela_Paaris.mp3]

‘Sanitārs’
[audio:HospitaaljuIela_Sanitaars.mp3]

‘Ķīna’
[audio:HospitaaljuIela_Kjiina.mp3]