Izteikti vasarīgs ieraksts ar noslieci uz dīkdienību; ja, vasarai tuvojoties, aizvien biežāk sevi pieķerat pie domas, ka uz darbu (skolu, universitāti utt.) jau nu galīgi iet negribas, ticiet man – kanādiešu dziesminieces Leslijas Feistas trešā studijas plate parūpēsies, lai brīdī, kad “uzspļauts” mācībām un inscenēts akūts laringīts, jūs nemocītu pārlieki sirdsapziņas pārmetumi.

Feista plašākai sabiedrībai varētu būt pazīstama kā Ontario indīroka apvienības “Broken Social Scene” dalībniece. Taču vēl pirms iesaistīšanās šajā kolektīvā, kur Feista drīzāk būtu nosaucama par regulāru viesmākslinieci, viņa 1999.gadā laida klajā savu pirmo soloalbumu, un priekš mākslinieces, kas tikai gadu iepriekš bija sākusi mācīties ģitāru, šāds karjeras sākums solīja “lielas lietas”.

Un lielas lietas sekoja. Visupirms 2003.gadā savā otrajā platē ‘Let It Die’ Feista ar tādām gaisīgām džeza, indie-roka un bosanovas ritmu caurvītām kompozīcijām kā ‘Mushaboom’ un ‘One Evening’ iekaroja visu to klausītāju uzmanību, kuri tobrīd jau visnotaļ aktuālās Noras Džonsas daiļradi neieredzēja tās sterilitātes un bezmugurkaula dabas dēļ, Feistas nepretenciozajās indie-himnās atrazdami meklēto dvēseliskumu, neviltotas emocijas un dzīvesprieku. Un nu, 23.aprīlī, klajā nācis trešais Feistas studijas ieraksts ‘The Reminder’ – atgādinājums, ka šajā ar katru mēnesi aizvien plašāk pārstāvētajā “singer-songwriter”, “lo-fi” un indie-dziesminieku klāstā ir atrodami arī mākslinieki ar dīvainām spējām ļoti vienkāršas mūzikas valodā personiski uzrunāt savu klausītāju.

Tiesa, albumu ievadošo ‘So Sorry’ caurvijošais “kabineta džezs” un vieglie un šādā – akustiskās ģitāras pavadījumā tūkstošreiz dzirdētie bosanovas ritmi prātā uzreiz raisa asociācijas ar jau piesaukto Noru Džonsu. Par laimi, šāds – Feistas gadījumā ne visai glaimojošs salīdzinājums kļūst neaktuāls, jo jau otrajā albuma skaņdarbā Feista atgriežas pie sev tik raksturīgā mūzikas novirziena, ko varētu nosaukt par “sievišķīgi kautrīgu roku”. Un brīdī, kad ieskanas viens no plates spēcīgākajiem skaņdarbiem – ‘My Moon My Man’, kļūst skaidrs, ka Feista arī šajā ierakstā ir “savā elementā”.

[youtube zWrNCCx2p5U nolink]

Dziesma albuma versijā nebeidzas uzreiz, tās izskaņa pāraug dažādos vides trokšņos, kuros var samanīt skaņas, kas rodas, mūziķim ienākot telpā un paņemot rokās akustisko ģitāru – albuma nākamā skaņdarba ‘The Park’ galveno instrumentu. Tas viss albumam piešķir izteikti “stāstniecisku” noskaņu, kas komplektā ar albuma dziesmu tekstiem padara ‘The Reminder’ vienlīdz noderīgu gan kā fona mūzikas ierakstu, gan kā muzikāli-literāru darbu. Tiesa, ar noslieci uz miegainības izraisīšanu.

Pēc liriskajiem ‘The Park’ un ‘The Water’ albumā dzīvību iedveš ‘Sea Lion Woman’ ar afrikāņu tautas mūzikas motīviem un spiričuēliem raksturīgo plaukšķināšanu visas dziesmas garumā. Albumam tuvojoties izskaņai uzmanību piesaista bērnišķīgais un vieglais džeza un kantrī elementu kokteilis – dziesma ‘1 2 3 4’:

[youtube p8Z-DIAthbM nolink]

Gluži kā šajā skaņdarbā, tā arī zināmā mērā visā Leslijas Feistas daiļradē prātā šaujas tikai viens grūti atbildams jautājums – “kā viņai tas izdodas”?! Patiesi pārsteidzoša ir Feistas spēja sen zināmos un dzirdētos motīvos un žanros no jauna iedvest raksturu un padarīt šīs dziesminieces daiļradi par atsevišķi nošķiramu “tirdzniecības zīmi” šī žanra ierakstu bezgalīgajā jūrā.

Noklausies:

‘Sea Lion Woman’
[audio:Feist_SeaLionWoman.mp3]

‘Brandy Alexander’
[audio:Feist_BrandyAlexander.mp3]

‘Honey Honey’
[audio:Feist_HoneyHoney.mp3]