The Field ‘From Here We Go Sublime’ (4,5/5)

The Field ‘From Here We Go Sublime’Tavā ierakstu plauktā noteikti atrodams kāds vecs, ellīgi saskrāpēts mūzikas disks. Tad nu ievieto to savā disku spēlmanī, sagaidi pirmo epizodi, kad disks sāk „lēkt uz riņķi” jeb „skipot”, taču tā vietā, lai skrietu uzsist pa savu mūzikas aparātu ar dūri un pārtrauktu šo riņķa danci, apsēdies mierīgi un ļauj visam ritēt savu gaitu – es tevi šobrīd gatavoju zviedru izcelsmes „trance” un „ambient” mūzikas producenta Aksela Vilnera debijas albumam, kura pilnvērtīgai izprašanai nepieciešama tieši šāda veida pieredze.

Pirms nošausmināties par tēmu „ārprāts, ko gan vēl neizdomās pasniegt kā mūziku?!”, jākonkretizē, ka projekta „The Field” pirmais ieraksts ‘From Here We Go Sublime’ bojātas plates skaņu atgādinās tikai neuzmanīgam un neieinteresētam klausītājam – pārējie bez šaubām uzreiz piesauks Stīva Reiha un citu „minimālistu” vārdus. Laikam nav jāatgādina, ka minimālisms kā mūziku raksturojošs termins nudien nav „pa zobam” kuram katram, kur nu vēl minimālisms elektroniskās deju mūzikas ādā. Protams, par to nevienu nedrīkst vainot – katram savs priekšstats par to, kas ir mūzika un kas nav – taču visnotaļ ieteiktu kaut vai tikai mēģināt saprast, ko klausītājs varētu iegūt gadījumā, ja viņš tomēr izrādīs gatavību iegrimt šajā stundu un piecas minūtes ilgajā, desmit skaņdarbus plašajā hipnozes seansā.

Plati ievada klusināts, patīkams deju zāles ritms ar nemitīgi atkārtojošos kādas dāmas vokāla fragmentu, kas lēnām „apaug” ar aizvien vairāk tēmām un sempliem, veidot vārdos grūti aprakstāmu, taču pilnīgi loģisku un skaistu dziesmas struktūru – šajā disciplīnā „The Field” atgādina pat kaut ko no austrāliešu „The Avalanche” daiļrades.

Kamēr pirmā plates kompozīcija ‘Over The Ice’ vietums prātā atsauc šo to no „Chemical Brothers” daiļrades, jau nākamais plates opuss, kurā, gluži kā, šķiet, visās albuma kompozīcijās, izmantots viens un tas pats pamata „bīts”, atgādina šo to no „Daft Punk” slavenā hīta ‘One More Time’, kas, šķiet, arī saucams par plašākai sabiedrībai pazīstamāko un slavenāko šādas mūzikas radīšanas tehnikas piemēru. Aizraujošākais nepārprotami ir šīs kompozīcijas noslēgums, kurā līdzšinējā „cilpošana” pārtrūkst un dziesma, kas izmantota par pamatu šā skaņdarba jaunradei, turpina savu gaitu – tā vien šķiet, ka konkrēti opusa ‘A Paw In My Face’ gadījumā ticis „sagraizīts”, samiksēts un kopā salīmēts kāds džeza ģitārista Peta Metenija darbs. UPDATE: Tikai vēlāk kādā Aksela Vilnera intervijā izdodas uzzināt, ka patiesībā dziesma ‘A Paw In My Face’ tapusi no Laionela Ričija dziesmas ‘Hello’. Bez komentāriem…

Līdzīgā manierē turpinot stundu no vietas, var nešaubīgi saukt ‘From Here We Go Sublime’ par zināma mēra pārbaudījumu pat tādam klausītājam, kas augstu vērtē jaunradi mūzikā. Tiesa, no otras puses, nonākot pretrunās ar sevi, varu teikt, ka tieši šie ļautiņi visticamāk visātrāk spēs atrast ceļu uz „The Field” mākslu. Kā jau, šķiet, kļuvis skaidrs no visa iepriekšteiktā, ‘From Here We Go Sublime’ nav albums, kuru atstāt novārtā un cerēt, ka tas pats atradīs savu ceļu pie klausītāja – lai arī platei piemīt visnotaļ jūtama spēja „izaugt” un ar katru klausīšanās reizi atklāt arvien jaunus apvāršņus, tomēr ‘From Here We Go Sublime’ ir disks, pie kura baudīšanas ir jāpiestrādā arī pašam klausītājam – šeit nu ir kārtējais albums, kuru ir jāklausās nevis jāļauj tam skanēt. Un brīdī, kad jau būsi ‘From Here We Go Sublime’ mūzikas varā, tu par šī albuma lielāko mīnusu sauksi faktu, ka tam ir arī beigas.

Kas attiecas uz šīs mūzikas žanra raksturošanu, tad šeit var izvērst plašu diskusiju. Katrā ziņā tā ir minimālisma caurvīta elektronika, kas varbūt pat ierindojama IDM (Intelligent Dance Music) atvilktnē, un epizodiski varētu tikt piesaukts arī tehno-mūzikas, „ambient” un pat „shoegaze” vārds. Ja tiktāl piekrīti, tad arī tu pavisam drīz būsi gatavs ‘From Here We Go Sublime’ saukt par visu laiku visbaudāmāko „techno” mūzikas plati un vienu no inovatīvākajiem un mākslinieciskākajiem šī gada ierakstiem.

Noklausies:

‘Over The Ice’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

‘A Paw In My Face’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

‘Mobilia’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

5 thoughts on “The Field ‘From Here We Go Sublime’ (4,5/5)

  1. kaa tu zini ka labs? ;) – es veel fragmentus nebiju paspeejis ielikt. tagad paklausies, mosh tev arii “pakjer”. vispaar jau riktiigi diivains albums…

  2. aa, un iipashi Kazhem – slapjais sapnis ir labs, jo vinjaa manas recenzijas paraadaas savu pusstundu pirms delfiem (vnk ielikshanas process te ir nesaliidzinaami vienkaarshaaks) :)

  3. fragments no shitaa chalja intervijas:

    Pitchfork: I don’t need every detail, but what is the process?

    Field: The process starts at this moment when I hear there’s a song a want to make something else. And I sample it, looking for bits and pieces in it that I really like and I’m trying to rearrange it. It could go backwards, forwards, sideways, everywhere, you know? Double it, loop some new things, new instruments, like the guitar in the software. And of course the beat. That’s probably the whole thing. Then I mix it live. Always.

    Pitchfork: Oh really?

    Field: That’s why sometimes you hear this loud burst of stuff? And it sounds a like mistake? That’s just me mixing everything.

    Pitchfork: You mix it live, all the elements?

    Field: Yeah, I mix it live to two channels, I have no return [laughs], I can’t get it back…or I’d have to rearrange the whole song in a way.

    Pitchfork: So you do it multiple times and pick one?

    Field: I usually pick one that I’m satisfied with, I rewrite the song. Sometimes it happens of course that I make two or three different takes of one track. Always, almost always, it’s the first one I’m satisfied with.

    Pitchfork: So in “Sun & Ice”, like, five minutes in…

    Field: Yeah, that was a mistake. That was the delay, like, overloaded in a way. The whole computer started to make that noise, distortion and stuff.

    vinjsh ir pilniigs “kosmonauts”, ja shito speej uzrazhot “dziivajaa”! :) respect! un taa kljuuda tai dziesmaa – taa ir arii origjinaalajaa diskaa, atstaata. taapeec, ka “taa sanaaca” :D

  4. btw, Normi – nevar sataisiit, lai augshaa tie nesenaakie komentaari raadiiitos drusku citaadaak, vairaak uz to pusi kaa tev lapaa raadaas? a to, pateicoties faktam, ka man rakstu nosaukumi ir ar visaadaam iekavaam, apostrofiem un cipariem, tur acis var izmezhgjiit…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>