Ja pēc deju-pankmūzikas grupējuma “!!!” jeb “(chk chk chk)” otrās studijas plates – 2004.gadā klajā nākušās ‘Louden Up Now’ pirmās noklausīšanās patiesi gribējās vaicāt “kur viņi pērk to, ko viņi pīpē?!”, tad apvienības trešā plate ‘Myth Takes’, šonedēļ nonākot ierakstu veikalu plauktos, šajā stāstā ievieš lielāku skaidrību.

Šī pārliecība, tiesa, nerodas uzreiz, jo jaunā ieraksta ievadkompozīcija un vienlaikus arī plates tituldziesma prātā gana skaidri atsauc ‘Louden Up Now’. Mazliet paturpinot šo tematu – gluži kā minētais diska ievadskaņdarbs, tā arī “!!!” daiļrade, šķiet, ir retais piemērs mūzikā, kad termini “dziesmas ievads”, “rifs”, kā arī mēģinājumi izšķirt, kas ir pants un kas – piedziedājums, ir lemti totālam fiasko. Arī dziesmas ‘Myth Takes’ gadījumā rodas sajūta, ka dziesma sākas no vidus, taču, protams, tas netraucē “it kā” nevilšus jau pēc pāris taktīm sākt zem galda bungot ar kāju; pēc brīža jau šī vēlme sāk pāraugt trakulīgākās izpausmēs, kas liek brīdināt – ‘Myth Takes’ nav albums, kuru, klusībā pildot savus pienākumus, klausīties uz austiņām darba dienas vidū. Var sanākt kā tam puisim “Fatboy Slim” dziesmas ‘Push The Tempo’ videoklipā…

Albuma kopējo noskaņu dziesmas ‘Must Be The Moon’ tekstā iepinis “!!!” solists Niks Offers: “`cause it`s all beginning to sound like rock”, un viņam ir pilnīga taisnība. Nezaudējot savu panciski-dejisko pusi, grupa gan dziesmu struktūras ziņā, gan arī melodijās un ritmos pietuvojušies rokmūzikas standartiem. Un, ja drīkstu izdarīt secinājumus – šāds solis grupai ir nācis par labu, jo, papildus visam, “!!!” savā mūzikā allaž klāt bijušos deju un elektroniskās mūzikas elementus nu vairs nestāda “pāri visam”, kas licis zem dažiem grupas koncertu aprakstiem internetā reizumis atrast atsauksmes no stila “kura normāla grupa iedomājas uzstāties ar trim bundziniekiem un vēl cerēt, ka kādam publikā būs skaidrs, kādam žanram piedēvēt to troksni, ko puiši kopā spēj radīt?!”. Taču, pretēji iepriekš teiktajam, ‘Myth Takes’ nav zaudējis ne savu “dejojamību”, ne arī šķīries no sintezatoriem un elektroniskiem izteiksmes līdzekļiem – to īpatsvars jaunajā ierakstā varbūt pat ir palielinājies, taču nevis sintezatoru “skaņu sienas” veidolā (ok, varbūt pārspīlējums, bet ‘Louden Up Now’ nebija tālu no šāda salīdzinājuma), bet gan kā “stilīgi” iestarpinājumi, uzsverot grupas “ugunīgo” pagātni un spēju pāris minūtēs uzkarsēt deju placi līdz baltkvēlei, taču īpaši ar šīm savām vērtībām “nezīmējoties”. Ar šādu “gudru spēli” grupai ir izdevies lielāku vērti piešķirt terminam “dziesma”, kā arī it kā “starp citu” savam klausītājam norādīt, ka “!!!” māk spēlēt arī niansēti un pat loģiski, taču nekādā ziņā ne paredzami.

[youtube QDq8Krv6irE nolink]

Albuma otrā puse (mazliet vairāk nekā plates vairāk deju ritmos ieturētais sākums – skat.albuma pirmā singla ‘Hearts Of Hearts’ videoklipu) pievēršas muzikāliem eksperimentiem – vistaustāmākais piemērs nepārprotami ir dziesma ‘Sweet Life’, kuras tapšanai noteikti ir nākusi par labu grupas “!!!” nesenā kopējā turneja ar “Red Hot Chili Peppers”, jo tieši Losandželosas puišu karjeras sākuma panciskais roks ir tas, kas nāk prātā šīs kompozīcijas skanēšanas laikā. Tāpat plates izskaņā viens otram blakus sagūluši arī vairāki ritma ziņā mierīgāki opusi – mazliet 80.gadu sintpopu atsitošais ‘Yadnus’, teju vai “r&b” lauciņā iekāpjošais un reizē arī muzikāli viseksperimentējošākais plates skaņdarbs ‘Break In Case Of Anything’, kā arī disku noslēdzošais ‘Infinifold’, ko, ja vien šo rindu lasītājs spēj pieļaut šādu vārdu savienojumu, var nodēvēt par “!!!” versiju par balādi. Un pat šeit – dziesmā, kurā pat nav dzirdami grupai raksturīgie sešpadsmitdaļu ritmi un kur grupa daudz vairāk atgādina “Nine Inch Nails” epohālās balādes (vismaz to daļu, ko drīkstētu tā nosaukt) – pat šeit prasās sist kāju līdzi nedzirdamajam dziesmas ritmam un, pretēji dziesmas gana skumjajai toņkārtai, kratīt galvu bez bēdu.

Noklausies:

‘Myth Takes’
[audio:ChkChkChk_MythTakes.mp3]

‘Must Be The Moon’
[audio:ChkChkChk_MustBeTheMoon.mp3]

‘Sweet Life’
[audio:ChkChkChk_SweetLife.mp3]