Lai arī citviet Eiropā jaunais “franču skaņas” meistaru – dueta “Air” albums ‘Pocket Symphony’ nāks klajā vien nākamo pirmdien, Latvijas mūzikas ierakstu veikalu plauktos tas atrodams jau šobrīd, par prieku tiem, kuri tieši šo ierakstu sauc par savu “gada albumu”. Un viņi nav tālu no patiesības, jo, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, nav jābūt “Air” fanam, lai jau pēc pāris plates izgaršošanas reizēm saprastu, ka dueta piektā studijas plate ‘Pocket Symphony’ ir tiesīga pretendēt ja ne uz gada albuma, tad uz “Air” visu laiku labākā un kvalitatīvākā albuma titulu noteikti.

Domājams, šo rindu lasītāju vidū atradīsies vairāki tādi, kas varētu dalīties savos pārdzīvojumos pēc tam, kad viņi pirmoreiz izdzirdējuši episko ‘Modular Mix’ vai gluži kā pēc spēcīga literārā darba izlasīšanas, nedēļu glāžainām acīm staigājuši riņķī, galvā pārtinot Sofijas Koppolas drāmas ‘The Virgin Suicides’ sižetu un tā intīmās attiecības ar “Air” izpildīto filmas skaņu celiņu. Varbūt atradīsies arī daži, kas varēs vienoties kopīgā “dziesmā” ar šo rindu autoru, apcerot “Air” koncertus (kuru dēļ reizēm nav žēl pat pamest vietu fanu zonā, pāris metrus no Deivida Bovija), īpaši uzsverot Nikolasa Godēna un Žana-Benuā Dunkela mūzikas vizuālumu. Tad nu arī par šo “Air” mūzikā nekad nepazudušo vizuālo pusi, kas laika gaitā tapusi par vienu no centrālajiem kritērijiem termina “franču skaņa” lietojumā, stāsts ir arī šoreiz, dueta piektā studijas albuma ‘Pocket Symphony’ sakarā. Arī grupas dalībnieks Nikolass Godēns nav atturējies komentēt jaunās plates vizuālo skanējumu, sakot: “Šis ieraksts ir atšķirīgs. Mēs izlēmām atgriezties pie ‘skaņu celiņa’ stila mūzikas, ar vairāk instrumentāliem skaņdarbiem.” Tiesa, papildus tiem, par vienu no galvenajiem jaunā albuma pārsteigumiem parūpējas divi ‘Pocket Symphony’ viesmūziķi – Džārvis Kokers, kura izpildījumā ‘Hell Of A Party’ iegūst teju vai autobiogrāfisku piesitienu, kā arī projekta “Divine Comedy” vadītājs Nīls Henons, kura izpildītais ‘Somewhere Between Waking And Sleeping’ kļūst par neapšaubāmi vienu no visu laiku skaistākajām “Air” dziesmām.

Šo 12 dziesmu plati palīdzējis producēt Naidžels Godrihs – viņš arī “Air” iepriekšējās, 2004.gada plates ‘Talkie Walkie’ veidotājs, un uzreiz, izmantojot kritiķu niķi visu savā starpā salīdzināt, jāteic, ka ‘Pocket Symphony’ brien tieši ‘Talkie Walkie’ pēdās kā tonālā, tā kompozicionālā ziņā. Iespējams, daudziem, kas iepriekšējo “Air” plati nelabprāt savā ierakstu plauktiņā lika blakām ‘Moon Safari’ vai tam pašam ‘Premiers Symptomes’, šāda atziņa neliksies uzmundrinoša, jo “rūdītie” dueta fani tā īsti laikam patiešām nepieņēma ‘Talkie Walkie’, par spīti plates dzīvīgumam, ko veicināja gan jūsmīgais “svilpojamais” gabals ‘Alpha Beta Gaga’, gan ēteriskais ‘Alone In Kyoto’ (kuram, starp citu, jaunajā ierakstā ir līdzinieks – ‘Redhead Girl’). Un tomēr – paticis vai nepaticis, ‘Talkie Walkie’ neatstāja vienaldzīgu nevienu; ironiskākais, protams, šajā stāstā ir tas, ka tie, kas iepriekš vien pavīpsnāja par vispārējo “haipu” 2004.gada plates sakarā, bija spiesti atzīt, ka nu jau droši par kulta filmu nosaucamā lente ‘Pazudis tulkojumā’ (‘Lost In Translation’) nemaz nebūtu iedomājama bez jau piesauktā “Air” opusa ‘Alone in Kyoto’. Atkal jau Sofijas Koppolas pirksts…

Vēl viens iemesls frāzei par ‘Pocket Symphony’ līdzību ar savu priekšgājēju ir jaunā albuma ierakstā izmantoto instrumentu saraksts. Par to, vai tas noticis pirms, pēc vai arī ‘Alone in Kyoto’ tapšanas laikā, visticamāk jājautā pašam Godēnam, taču viņš nesen pabeidzis skološanos pie kāda Okinavas mūziķa, kā rezultātā jaunajā platē Godēns dzirdams, vilinot laukā skaņas no tādiem Japānas tautas instrumentiem kā koto (kaut kas attāli līdzīgs latviešu koklei) un šamisena (īsumā – trīs stīgu bandžo). Var piekrist albuma oficiālajā preses relīzē teiktajam, kur grupa, par spīti iepriekšminētajam, apgalvo, ka grupas daiļradē joprojām visaktuālākie ir tie elektroniski darbināmie “dūcēji, rūcēji” un balss pārveidotāji, kas jau desmit gadus raksturo “Air” mūziku. Minētie “eksotiskie” instrumenti ir tikai daļa no dueta jaunā, īpaši detalizētā un izsmalcinātā, ēteriskā skanējuma, kur ļoti nozīmīgu vietu ieņēmis termins “mūzikas pedantisms” – katra vissīkākā skaņa ir rūpīgi pārdomāta, atrodas “savā vietā” un skan tieši tik ilgi, lai radītu labāko iespējamo rezultātu. Šeit iespējams vilkt zināmas paralēles ar nostāstiem par īslandiešu dīvu Bjorku, kas gatava veselu nedēļu ierakstu studijā meklēt “īsto” mazās bungas sitiena toni. Māksla prasa upurus…

Kā jau iepriekš teikts, ‘Pocket Symphony’ lielākoties tomēr nosaucams par instrumentālu albumu – lai arī no diska 12 skaņdarbiem tikai četri ir vārda vistiešākajā nozīmē instrumentāli, tieši jaunā albuma pavadījumos, krāšņajās instrumentācijās, niansēs un, galu galā, – dziesmu melodijās dzimst vislielākie un neviltotākie komplimenti “Air” profesionālajai varēšanai. Nekad iepriekš “Air” nav piedāvājuši tik dziļu, gandrīz konceptuālu ierakstu; varbūt vienīgi jau piesauktais ‘The Virgin Suicides’ kinofilmas skaņu celiņš var mēroties spēkiem ar jaunās plates burvību, tās spēju reizē būt grandiozai un nepretenciozai. Lai arī kabatas izmēra, tomēr simfonija ar lielo S.

Air ‘Once Upon A Time’ (albuma pirmais singls):

[youtube L6INvkUrrPg nolink]

Noklausies:

‘One Hell Of A Party’
[audio:Air_OneHellOfAParty.mp3]

‘Photograph’
[audio:Air_Photograph.mp3]

‘Somewhere Between Waking And Sleeping’
[audio:Air_SomewhereBetweenWakingAndSleeping.mp3]