Ja ir vēlme aiz loga redzamo gadalaiku sagaidīt īpaši senatnīgās un atbilstoši romantiskās noskaņās, Stinga jaunākais ieraksts ‘Songs from the Labyrinth’ būs tieši laikā.
Pieļauju, ka pēc šāda ievada nepaliek skaidrs, vai vecais vīrs Gordons Samners būtu laidis klajā kārtējo popmūzikas ierakstu (kurš, cerams, atšķirtos no saviem gana neizteiksmīgajiem pēdējā laika priekšgājējiem), tāpēc jau pašā sākumā viesīšu kādu “gaismas staru” – šoreiz runa būs par gluži citu “Stingu” – tādu, kurš lautas spēles pavadījumā dzied 16.gadsimta opusus un deklamē dzejas. Tas viss oktobra sākumā ir nācis klajā prestižās vācu mūzikas ierakstu izdevniecības “Deutsche Grammophon” paspārnē un būtībā cildina viena cilvēka – Džona Doulenda (John Dowland) vārdu. Šis 1563.gadā dzimušais brits jau ilgus gadus ir ne tikai Stinga, bet arī daudzu citu pazīstamu mūziķu (piemēram, Elvisa Kostello) iecienīts lautas meistars un pats Stings atļāvies viņu nosaukt par visu laiku pirmo “dziesminieku” (singer/songwriter), liekot, protams, pasmīkņāt par šādu apgalvojumu, taču rezultāts – 23 opusu un nepilnas 50 minūtes ilgais ieraksts brīžiem patiesi ērtāk ierindojams dziesminieku un nevis senās mūzikas kategorijā.
Lai arī Stings šogad savā īpašumā pats ieguvis lautu, albumā ‘Songs from the Labyrinth’ viņš tomēr (par laimi vai nožēlu?) nedemonstrē savu pirkstu veiklību, to atstājot bosniešu lautista Edina Karamazova ziņā, pats paliekot pie mikrofona (tik jancīgi, runājot par 16.gadsimta mūziku, lietot vārdu “mikrofons”!), kas zināmā mērā patīkami pārsteidz – neesmu šā perioda mūzikas liels eksperts, taču šajā gadījumā Stinga savdabīgais vokāls, kurš variē balstoties uz dziesmas ritmiku un noskaņu, ne brīdi neliek gausties par to, ka “varēja jau nu pie dziedāšanas pielikt kādu nesamērīgi augsti dziedošu vīriešu kārtas pārstāvi”, kā tas bieži vien novērojams citos šā laika posma mūzikas ierakstos. Albumā šad un tad patētiskos skaņdarbus, kas variē no ritmiskiem, dejām līdzīgiem opusiem līdz pat skumjiem solodziedājumiem, “atšķaida” Džona Doulenda dzejas deklamējumi Stinga izpildījumā – var strīdēties par to, vai tie pilnībā nesašķeļ jau tā pretrunīgi vērtēto ierakstu, taču ja patur prātā, ka šis ir nevis jauns Stinga albums, bet gan viena talantīga mūziķa dziļš reveranss cita, pieļauju, tikpat talantīga mūziķa priekšā, tad viss nostājas savās vietās, liekot varbūt pa galvu pa kaklu nesteigties stāvēt rindās pie mūzikas ierakstu veikaliem un saukt ‘Songs from the Labyrinth’ par labāko šīgada klasiskās mūzikas ierakstu, taču varu tikai lepoties, ka tajos retajos brīžos, kad prāts nesas uz “senseniem laikiem” un negribas pārlieku skumt “The Hilliards Ensemble” izpildīto motešu pavadījumā (kuru personīgi uzskatu par vienu no vārda vistiešākajā nozīmē “efektīvākajām” mūzikas formām), talkā nāk kaut kas tik vienkāršs, nepretenciozs, jā – arī tā izpildītājam tik neraksturīgs kā ‘Songs from the Labyrinth’.
Noklausies:
Can She Excuse My Wrongs
[audio:Sting_CanSheExcuseMyWrongs.mp3]
Fine Knacks For Ladies
[audio:Sting_FineKnacksForLadies.mp3]
Clear Or Cloudy
[audio:Sting_ClearOrCloudy.mp3]