Pink Floyd ‘Pulse’ DVD (4,5/5)

Tas mirklis ir klāt, kad visi melomāni vai vienkārši grupas “Pink Floyd” mīļotāji pēc vairāk nekā 10 gadu gaidīšanas var beidzot mēslainē izmest savus dažnedažādos puslegālos un nelegālos veidos iegūtos grupas pēdējās koncerttūres ‘Pulse’ videoierakstus, lai to vietā iegādātos nule oficiāli klajā nākušo oriģinālu.

Skaņa: 5/5
Attēls: 4,5/5
Ekstras: 4,5/5
Emocijas: 4,5/5

Paturot prātā grupas “Pink Floyd” dzīves gājumu, leģendārā kolektīva attiecības jo īpaši laika posmā, kad tapis ‘Pulse’ – grupas pēdējās koncertturnejas “Division Bell” ietvaros 1994.gadā, tātad – jau bez Rodžera Votersa, kā arī neaizmirstot par pēdējo nedēļu vienu no svarīgākajiem un vienlaikus skumjākajiem notikumiem mūzikas pasaulē – Sida Bareta nāvi – nemaz nepārsteidz ziņa, ka, iespējams, tieši tikko klajā nākušais ‘Pulse’ kļūs par vispārējo rekordistu – visu laiku visvairāk pārdoto kādas grupas DVD.

Jāatgādina, ka ‘Pulse’ nudien ir viens no precīzākajiem piemēriem vārdu savienojuma “ilgi gaidītais” lietojumam – nemaz nerunājot par peripetijām ar Londonas “Earls Court” stadionā notikušā koncerta izdošanu jau neilgi pēc tā izskanēšanas, pat pēdējos pāris gados ‘Pulse’ vārds ir apviļāts preses virsrakstos. Sākotnēji noteiktais datums – 2005.gada decembris nemanāmi pārauga 2006.gada janvārī, taču tad, atzīstot, ka darbi diska izdošanas virzienā tomēr notiek un tā vis nav tīra maldināšana, taču vēl joprojām neapmierina diska kvalitāte, Gilmors atkal sagrauj cerības, par “iespējamo” ‘Pulse’ izdošanas datumu minot šī gada 18.septembri.

Par laimi tas nepiepildās un koncertieraksts, kurā pirmo reizi iemūžināta grupas “Pink Floyd” (vai arī tās lielākās daļas) izpildīta slavenā albuma ‘Dark Side Of The Moon’ pilna versija, beidzot ierauga ierakstu plauktus. Par to vien – hip hip, urrā! Šajā vietā, šķiet, jācitē interneta plašumos grupas fanu forumos izlasītas rindas, ka daudzi rūdīti “PF” fani ir jau aizdevušies citos medību laukos, tā arī nesagaidījuši šo brīdi. Nu jau jāsaka, ne tikai fani vien…

Abi ‘Pulse’ DVD, protams, ir burtiski “pārbāzti” ar ekstra materiāliem, kas savā klāstā variē no dokumentālām filmām par un ap “PF” dalībniekiem, koncertturnejas televīzijas reklāmām un beidzot ar dažādu “neoficiāli” uzņemtu ‘Pulse’ turnejas laikā tapušu grupas videoierakstu apkopojumu, kas maskēts zem nosaukuma ‘Bootlegging the bootleggers’.

Netrūkst arī videoklipi, šoreiz tikai dziesmām ‘Learning To Fly’ un ‘Take It Back’, tāpat uzteicama ir iespēja vairumu dziesmu noklausīties, televizorā redzot vien dziesmai veidoto videomateriālu, kas koncerta laikā tiek demonstrēts uz lielā ekrāna skatuves fonā. Pilnīgiem “fanātiem” noderēs arī “Division Bell” tūres karte, koncertu saraksti un pat skatuves plāni, kas padara ‘Pulse’ DVD ekstru sadaļu par vienu no bagātākajām, kādu nācies redzēt.

Divos DVD iekļautais koncertieraksts, neieslīgstot skrupulozā aprakstīšanā, ir baudījums ar lielo B. Tas pirmkārt. Otrkārt, gods un slava tiem cilvēkiem, kas pa sekundei vien ir mēģinājuši uzlabot koncerta attēla kvalitāti – kā intervijā atzīst pats Gilmors, tas esot bijis gan tehniski, gan psiholoģiski nogurdinošs process. Izrādās, “Earls Court” stadionā notikušais koncerts tolaik uzņemts ar diezgan prastām videokamerām, nerunājot nemaz par lenšu kvalitāti, kas nav bijusi “pirmās raudzes”, kas pamatīgi sarežģījis mēģinājumus koncerta vizuālo pusi nopulēt līdz apmierinošam līmenim.

Jāteic, ka gala rezultāts varbūt arī ir nedaudz graudains, taču, manuprāt, nebūt ne nebaudāms, gluži otrādi – gaismu šovs koncerta noslēgumā izskanošajā ‘Comfortably Numb’ ir vārdos neaprakstāms un tā baudīšanai diži netraucē televizora ekrāna starpniecība. Ja nu vienīgi radot neslāpējamu vēlmi atrasties “tur” un milzu disko bumbas atspīdumos piedzīvot kolektīvo muzikālo orgasmu.

Taču visas iespējamās iebildes diska vizuālo kvalitāšu kontekstā atsver teju vai ideālais koncerta skanējums. Protams, te neiztikt bez tipiskiem “gilmoriskiem” izgājieniem – diskā papildus analogajam stereo atrodami divi Dolby 5.1 skaņu celiņi. Viens 448 kbps, otrs – 640kbps… Domājams, ka lielākajai daļai šī ieraksta mērķauditorijas nebūs ne mazākās nojausmas, kas tie par kilobitiem un kas tās par sekundēm, taču jāatzīst, ka gluži pilnīgs joks tas vis nav – pat uz salīdzinoši prastas aparatūras ir iespējams atšķirt kvalitatīvo 448 kbps skaņu no jūtami dzidrākā 640 kbps skanējuma. Diez kā ‘Pulse’ izklausītos uz kādiem “B&W” vai “Bang & Olufsen”…

Varbūt tieši šī “gaumīgā”, īpaši feinšmekeriem un melomāniem domātā joka dēļ jau pēc pirmajām diska izgaršošanas reizēm prātā dzimst atziņa, ko mūsdienu tik vizualizētajā mūzikas vidē ir grūti iedomāties. Un tomēr – skanot, piemēram, ‘High Hopes’, kas ‘Pulse’ koncerta izskanēšanas brīdī patiesībā tāds “jaunums” vien bija un atceroties, kurš tad īsti bija mana “visu laiku labāko ģitāru solo” topa pirmās pozīcijas ieņēmējs, saprotu, ka ir koncertieraksti, kurus laikam nav iespējams baudīt, sēžot mājās uz dīvāna. ‘Pulse’ ir pagaidām pirmais un vienīgais šāds eksponāts. Tas, protams, nevienu, kas “ar mūziku ir uz tu”, neatbrīvo no pienākuma kļūt par šī komplekta īpašnieku. Kaut vai lai reiz nodemonstrētu bērniem ar tekstu “kad zāle bija zaļāka un mūzika – kvalitatīvāka”.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>