Ieraksts tiem, kam joprojām sagādā grūtības „ielauzīšanās” modernās pasaules mūzikā un kuru vistuvākie skaņu ieraksti galvenokārt tiek datēti ar pagājušā gadsimta sešdesmito gadu nogali.

Izsakoties mūsdienīgu salīdzinājumu kategorijās, par „The Superimposers” daiļrades aktīviem cienītājiem varētu kļūt visi, kam sirdī tuva nu jau bijušo „The Beta Band” meditatīvi „indī-roķīģā” gaisotne, kā arī tie, kas nesmādē Beka Hansena nogurušo vokālu. Kāpēc tieši šāda izvēle? Tāpēc, ka gan Bekam, gan arī Edinburgas indī-kvartetam nav īpaši jācenšas izklausīties pēc „puķu bērniem”. Un tieši tiem kā radīta ir misteriozā, šķiet, Lielbritānijas kolektīva „The Superimposers” pašu vārdā sauktā debijas plate, ko par albumu nosaukt traucē divas lietas: fakts, ka disks ir visu grupas jebkad izdoto skaņdarbu izlase, kā arī baumas par oficiālu debijas albumu šā gada laikā. Taču, kamēr par to nākas runāt nākotnes formā, atliek brīdis, lai izprastu „The Superimposers” pievilcību un īpašo šīs mūzikas starojumu, kas izskaidro plates tendenci pielipt un „izaugt” savā klausītājā.

Viens no ieraksta „sešdesmito gadu” noskaņu raisošiem faktoriem nenoliedzami ir to caurvijošā vinila čerkstēšana (bez kuras, pateicoties jau tā narkotiskajam grupas skanējumam, varētu arī iztikt), ļaujot pavisam noticēt ilūzijai par sena un sen zuduša ieraksta atkalatdzimšanu. Bez īpašas piepūles, diskam skanot, prātā pašas no sevis raisās ainas iz pagājušā gada kinoforumā „Arsenāls” demonstrētās filmas „Gimme Shelter” un tajā atspoguļotā „Rolling Stones” 1969.gada Altamontas koncerta ar visām no tā izrietošajām sekām – laimīgu cilvēku pūļiem, krāšņiem, plīvojošiem tērpiem, kosmiskām frizūrām un sapni par visa iespējamību. Tas viss, iespiests ieraksta nepilnajās 36 minūtēs, papildināts ar plates „noslēptajā” skaņdarbā (hidden track) ietverto sentenci „it wont take too long/till we finish up these songs” raisa cerības par jauniem censoņiem ar pretenzijām uz neiespējamo – atgriezt pagājušo. Tiesa, gaidot „iespējamo” grupas debiju un cītīgi mēģinot uzzināt, kas tad īsti slēpjas aiz mītiskā „The Superimposers”, derētu atcerēties spārnoto „don`t take drugs” (kas patiesībā prasīties prasās tapt uzrakstīts uz ieraksta vāciņa), jo nudien grūti atrast vēl perfektāku skaņu celiņu šai nodarbei.

Iesaku: ‘Over The Bridge’, ‘Seeing Is Believing’, ‘Rainbow’