Lai arī bez lieka pompozuma un skaļas publicitātes, tomēr Īrijas un arī visas pasaules viena no slavenākajām muzikālajām apvienībām – „U2” ar savu vienpadsmito studijas ierakstu ‘How To Dismantle An Atomic Bomb’ ir nokļuvusi gada gaidītāko un simboliski „lielāko” albumu tabulas augšgalā.

Praktiski ikviena sevi cienoša rokgrupa kaut reizi savas pastāvēšanas vēsturē būs pamēģinājusi radīt ko sev gluži neraksturīgu, nošokējot fanus un ļaujot interneta lapā „allmusic.com” grupas mūziku raksturojošo stilu sarakstu papildināt ar jaunu ierakstu. Dublinas kvartets „U2” savā 28 gadu pastāvēšanas vēsturē ir demonstrējuši gana veiksmīgas spējas „izteikties” kā post-punk (‘Gloria’), tā arī, piemēram, glam-rock (‘Hold Me, Thrill Me, Kiss me, Kill Me’) kodu sistēmās, radot situāciju, kad, škiet, planētas vieni no populārākajiem mūziķiem ne ar ko vairs nespēj pārsteigt savu klausītāju. Un tomēr.

Ja jādefinē, kas tieši ‘How To Dismantle..’ pārsteidz visvairāk, tad visticamāk tā ir sintēze – profesionalitāte, lepnums par sevi, nepretenciozitāte, vienkāršība, kas materializējas vienkāršās, taču „ne-par-daudz-un-ne-par-maz” izteiksmīgās melodijās, kas albuma līdzinieku sarakstā ļauj piesaukt pirms 20 gadiem klajā nākušo „The Unforgettable Fire” vai 1987.gada „The Joshua Tree”, kas pamatoti top uzskatīts par „U2” skaļāko ierakstu – ar tā palīdzību dienasgaismu ieraudzīja gan „Where The Streets Have No Name”, gan „With Or Without You”. Atsevišķa stāsta vērti ir Bono teksti – neesmu dzejnieks, tāpēc sīkāku to analīzi atstāšu katra klausītāja ziņā, kas, esmu pārliecināts, albuma 12 dzejoļos spēs atrast ko tieši savai apetītei. Un, lai arī cik sparīgi – ar albuma pirmo singlu ‘Vertigo’, tiek ievadīts minētais ieraksts, tā patiesā burvība un galvenais vadmotīvs slēpjas, manuprāt, „U2” lielākajā meistarstiķī – rāmi pavasarīgajās balādēs, kurām gan, tiesa, visām var atrast priekšgājējas grupas līdzšinējās daiļrades pērlēs: ‘Sometimes You Can’t Make It On Your Own’ ir rados ar ‘Stuck In A Moment’, gluži kā ‘City Of Blinding Lights’ atsauc prātā sapņaino un, manuprāt, visu laiku lieliskāko U2 skaņdarbu ‘Where The Streets Have No Name’, savukārt Bono aizlūgums par AIDS upuriem Āfrikā dziesmā ‘Crumbs From Your Table’ izklausās pēc nedaudz palēnināta ‘Walk On’; pie vainas lielākajā daļā minēto asociāciju, šķiet, ir Edge ģitārspēle, kas ieturēta labākajās „U2” tradīcijās un ir garšīgāka kā jebkad. Personīgi man ļoti tuva albumu, tostarp arī ‘How To Dismantle..’ īpašība ir tā spēja ar laiku „izaugt” klausītājā, visus savus trumpjus neatklājot uzreiz, kas savukārt daļēji izskaidro dalītās jūtas, kas pārņēmušas gana daudzu kā pašmāju, tā ārzemju kritiķu un klausītāju prātus. Protams, vēl ir pāragri diskutēt, kurā visu laiku labāko „U2” albumu topa pozīcijā šis jaunums ievietosies, taču ieraksta 50 minūtēs ne brīdi nepamet sajūta, ka, piemēram, pēc gada šis albums skanēs pavisam, pavisam citādāk.

Iesaku:
‘City Of Blinding Lights’, ‘Crumbs From Your Table’, ‘One Step Closer’, ‘Original Of The Species’, ‘Yahweh’