Ir grupas, kas ilgi un dikti cīnoties, izdodot kaudzēm ierakstu, par kuriem bieži pat klusums ir aizraujošāks, tomēr beigās atrod „savu” nervu mūzikā. Lielbritānijas deju mūzikas trio „Dirty Vegas”, šķiet, ir gājuši absolūti pretējā virzienā, izdodot ‘One’.

Sekojot grupas 2002.gada debijas platei ‘Dirty Vegas’, kuras „mugurkauls” nepārprotami bija kosmiskais deju hīts „Days Go By”, kas ne tikai apbūra ar savu ekscentrisko un saldsērīgo videoklipu, bet kļuva arī par Mitsubishi Eclipse reklāmas „saundtreku” un tādējādi sekmēja grupas pārsteidzošo popularitātes vilni, kas rezultējās apmēram 750 tūkstošos pārdotu debijas albuma kopiju, „Dirty Vegas” ir kļuvuši pārdroši un pēc nepilnu divarpus gadu gatavošanās ir gatavi šokēt nāciju. Diemžēl. Nevajadzēja.

Bez pēdām ir pazudušas semplētās sintezatoru skaņas, dance ritmi, kas ļāva deju grīdā pārvērst pat pēdējo mājup braucošo trolejbusu un frāzei „Who needs reasons when you’ve got heroin?” izklausīties tikpat dzīvai kā tās „dzimšanas dienā” – pirms astoņiem gadiem… Primitīvi 4/4 ritmi, garlaicīgs un monotons dziedājums, melodijas, kas aizgūtas pamīšus no „Savage Garden” un „U2” (jau atkal), ik pa brīdim citējot arī šo to no „Duran Duran” pēdējā ieraksta ‘Astronaut’ – tāds ir ‘One’. Reti kad izdodas deju mūzikas albumu padarīt tik nedejojamu kā šis eksponāts. No otras puses, viss jau nav arī tik slikti. Beidzot ir klajā nācis albums, kura centrālā īpašība – likt visām desmit tā kompozīcijām izklausīties kā dažādām versijām par pirmās tēmu, padara ‘One’ par lielisku klausāmvielu bezmiega cauraustās naktīs. Ekvivalents saujai fenazepāma tablešu.

Iesaku:
neiegādāties